Ksenija Solovjova, ārsts-terapeits, gastroenterologs. Maskavas Mērijas un Valdības slimnīcas konsultants-terapeits.
No krievu valodas tulkojusi Inese Žēpere

Sarežģīti par svarīgo. Vitamīni

Sensenos laikos (līdz pat 19.gadsimta otrajai pusei) uzskatīja, ka produktu uzturvērtība ir atkarīga vienīgi no olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu, minerālvielu un ūdens satura. Tajā pat laikā cilvēce ir uzkrājusi milzīgu pieredzi attiecībā uz ilgstošiem jūras braucieniem, kad cilvēki mira no cingas, neskatoties uz to, ka pārtikas krājumi bija pietiekošā daudzumā.

Kāpēc tad tā?
Uz šo jautājumu nebija atbildes līdz pat 1880.gadam, kamēr krievu zinātnieks Nikolajs Luņins nesāka pētīt minerālvielu lomu cilvēka uzturā. Viņš novēroja, ka peles, kuras diez vai labprātīgi piekrita eksperimentam, bet tomēr ēda kaut ko līdzīgu adaptētam maisījumam, kas sastāvēja no visām tolaik zināmajām piena sastāvdaļām (kazeīna, taukiem, cukura un sāļiem) novārga, un pēc tam patiesībā arī gāja bojā. Toties pelītes, kas saņēma dabīgo pienu, bija priecīgas un veselīgas un vairojās uz nebēdu. „No tā var secināt, ka pienā... ir vēl arī citas vielas, kas ir nepieciešamas uzturā”, - iešāvās prātā zinātniekam. Vēl pēc 16 gadiem tika atrasts iemesls beriberi slimībai, kura bija izplatīta starp Japānas un Indonēzijas iedzīvotājiem, kas pārsvarā pārtika no attīrītajiem rīsiem: ārstam Eikmanam, kurš strādāja cietuma slimnīcā Javas salā, palīdzēja... vistas, kas klīda pa pagalmu. Tās tika barotas ar attīrītiem graudiem, un putni cieta no slimības, kas atgādināja beriberi. Vajadzēja tikai aizvietot attīrītos graudus ar neattīrītiem rīsiem, un vistas izveseļojās. Jaunatklāto vielu par vitamīniem nodēvēja poļu zinātnieks Kazimirs Funks 1912.gadā, savienojot divus latīņu vārdus: „vita” – „dzīve” un „amin”* - principā tam nav tulkojuma, bet šis ir termins ar sarežģītu klasifikācijas definīciju (starp citu, šis pats zinātnieks vienu gadu iepriekš pirmais izdalīja vitamīnu kristāla veidā). Saskaņā ar klasisko definīciju, vitamīni ir mazmolekulāras organiskas vielas, kas nepieciešamas orgānu un sistēmu normālai funkcionēšanai un ko organisms nesintezē vai sintezē organisma funkcionēšanai nepietiekošā daudzumā.

Vitamīni ir nepieciešami gandrīz visu mūsu organisma bioķīmisko procesu normālai darbībai. Tie nodrošina iekšējās sekrēcijas dziedzeru funkcijas, t.i. hormonu izstrādi, uzlabo prāta un fiziskās spējas, stiprina organismu pret ārējās vides faktoru nelabvēlīgu ietekmi (pret karstumu, aukstumu, infekcijām, intoksikācijām)... Un tas nudien vēl nav pilns saraksts. Izdala vitamīnus un vitamīniem līdzīgus savienojumus, kuri pēc savām bioloģiskajām īpašībām ir līdzvērtīgi vitamīniem, bet parasti ir nepieciešami daudz būtiskākos apjomos. Turklāt vitamīniem līdzīgo vielu trūkums tiek novērots ļoti reti, jo to saturs ikdienas pārtikā ir tāds, ka pat izteikti nesabalansēta uztura gadījumā gandrīz tos visus cilvēks saņem pietiekošā daudzumā.

Pēc fizikāli-ķīmiskajām īpašībām vitamīnus iedala divās grupās: taukos šķīstošajos un ūdenī šķīstošajos vitamīnos.
Katram vitamīnam ir svinīgi piedēvēts apzīmējums burta veidā un dots sarežģīts ķīmisks nosaukums. Kopumā šodien ir zināmi 12 vitamīni un 11 vitamīniem līdzīgi savienojumi (kurus, patiesībā, parasti arī sauc par vitamīniem, lai nevajadzētu izrunāt tik daudz vārdu).

Taukos šķīstošie vitamīni: A vitamīns (retinols), D vitamīns (kalciferoli), E vitamīns (tokoferols) un K vitamīns (naftohinoni).

Taukos šķīstošās vitamīniem līdzīgas vielas: F vitamīns (esenciālās taukskābes) un koferments Q (ubihinons, koenzīms Q).

Ūdenī šķīstošie vitamīni: B1 vitamīns (tiamīns), B2 vitamīns (riboflavīns), B3 vitamīns (pantotēnskābe), B5 vitamīns (PP, niacīns), B6 vitamīns (piridoksīns), B9 vitamīns (Bc, folacīns, folijskābe), B12 vitamīns (kobalamīns), C vitamīns (askorbīnskābe).

Ūdenī šķīstošās vitamīniem līdzīgas vielas: B4 vitamīns (holīns), B8 vitamīns (inozīts), B13 vitamīns (orotskābe, orotāts), B15 vitamīns (pangāmskābe), Bt vitamīns (karnitīns), H vitamīns (biotīns), N vitamīns (alfa lipoiskābe), P vitamīns (bioflavonoīdi), U vitamīns (S-metilmetionīns).

Daži vitamīni (piemēram, D, K, E) apvieno vielas, kas ir līdzīgas pēc savas uzbūves un vienādā veidā, bet ar dažādu intensitāti, ietekmē organismu. Tie ir vitamīna paveidi, piemēram, D2, D3, D4. Dažus vitamīnus pārtika satur vitamīnu priekšteču – provitamīnu – veidā, uz kuru bāzes mūsu organisms pats sintezē bioloģiski aktīvas vitamīnu formas: te kā piemēru var minēt A vitamīnu, kura būtisku daļu no karotīna (A provitamīna, kuru mēs saņemam ar augu izcelsmes produktiem) sintezē audi cilvēka organismā. Pastāv vairāki vitamīnu balansa organismā traucējumu veidi: daļēju vitamīna nepietiekamību sauc par hipovitaminozi, stipri izteiktu deficītu – par avitaminozi, bet pārāk lielu vitamīna daudzumu – par hipervitaminozi.

Jebkura vitamīnu disbalansa rezultātā organismā rodas nepatīkamas sekas.

Racionāls uzturs ir būtiskākais priekšnoteikums veselības saglabāšanai, normālam augšanas procesam un cilvēka organisma attīstībai. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem cilvēka veselības stāvoklis tikai par 15% ir atkarīgs no tā, kā ir organizēta medicīnas sistēma, par tiem pašiem 15% – no ģenētiskajām īpatnībām, bet par 70% - no dzīvesveida un uztura. Reti kuram šaubas rada fakts, ka pilnvērtīgs uzturs ir atkarīgs ne tikai no enerģētiskās vērtības, olbaltumvielu, tauku un ogļhidrātu sabalansētības, bet arī no vitamīnu, mikroelementu un minerālvielu satura.

Šodien vitamīnu deficīta veidus, tai skaitā arī badošanās problēmu, pēta Pasaules Veselības organizācija. Aplēses uzrāda, ka, ja ņem mūsdienu cilvēka uztura vidējo enerģijas patēriņu, pat sabalansētā un daudzveidīgā uzturā vairums vitamīnu pietrūkst 20-30% apmērā. Turklāt vitamīnu deficītam ir kombinēta daba, un tas tiek novērots ne tikai ziemā un pavasarī, bet arī vasaras un rudens laikā. Vispārējo situāciju var uzskatīt par masu polihipovitaminozi visa gada garumā (visai „rožains” apkopojums...).

Cilvēkam galvenais vitamīnu avots ir pārtika. Vitamīnu saturs uzturā var mainīties, un to ietekmē dažādi faktori: produktu veids, to uzglabāšanas apstākļi un termiņi, pārtikas tehnoloģiskais pagatavošanas veids, ēdienu izvēle un ēšanas paradumi. Svarīga loma ir pārtikas sastāvam.

Augu un dzīvnieku izcelsmes vitamīnu avoti.

Ja uzturā dominē ogļhidrāti, organismam ir nepieciešams vairāk B1, B2 un C vitamīnu. Ja pārtikā trūkst olbaltumvielu, tad samazinās B2 vitamīna, nikotīnskābes un C vitamīna uzsūkšanās spēja organismā, kā arī tiek traucēta karotīna pārveidošanās par A vitamīnu.

Turklāt augsti rafinētu produktu (izsijāti baltie milti, baltie rīsi, cukurs u.c.) lietošanas rezultātā būtiski samazinās vitamīnu daudzums organismā, jo šie produkti apstrādes procesā zaudē visus vitamīnus. Par vēl vienu problēmu cilvēku uzturā, it īpaši pilsētās, ir kļuvusi konservu lietošana. Mūsdienu komerciālajā lauksaimniecībā izmantotās augļu un dārzeņu kultivēšanas metodes ir vainojamas tajā, ka daudzās dārzeņu kultūrās A, B1 un B2 vitamīnu saturs ir samazinājies par 30%. Piemēram, E vitamīns ir gandrīz pavisam pazudis no latuka salātiem, zaļajiem zirnīšiem, āboliem un pētersīļiem. Vienas ražas spinātos vitamīnu daudzums var būt līdz pat 30 reizēm mazāks nekā citas ražas zaļumos.

Tātad, pat labi sabalansēts uzturs ne vienmēr spēj apmierināt organisma vajadzības attiecībā uz vitamīniem.

Atbildes uz neuzdotajiem jautājumiem Sintētika vai dabīgais – kas labāks? Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka „sintētiskie” vitamīni, kas ir polivitamīnu preparātos un vitamīniem bagātinātos pārtikas produktos, nav līdzvērtīgi „dzīvajiem”, dabīgajiem vitamīniem, ka tie ir mazāk efektīvi, var saturēt dažādus piemaisījumus un ka vitamīni naturālos produktos labāk uzsūcas organismā. Patiesībā visi vitamīni, ko ražo farmaceitiskā industrija, ir pilnīgi identiski dabīgajos pārtikas produktos esošajiem vitamīniem, gan pēc ķīmiskās struktūras, gan arī pēc bioloģiskās aktivitātes.

Vitamīni, kas tiek industriāli ražoti, tiek ekstrahēti no dabīgajiem avotiem vai arī iegūti no dabīgām izejvielām. Tā B2 un B12 vitamīni gan farmaceitiskajā rūpniecībā, gan arī dabā parādās mikroorganismu sintēzes rezultātā, C vitamīnu gatavo no dabīgā cukura – glikozes, R vitamīnu iegūst no melnā pīlādža, citrusaugļu mizas vai no soforas, utt. Vitamīnu ražošanas process ir augsti tehnoloģisks: tas garantē ne vien vitamīnu tīrību, bet arī to, ka tiek stingri kontrolēts, lai vitamīni saglabātos.

Tāpēc C vitamīns dražeju veidā saglabājas daudz ilgāk nekā ziemas augļos un dārzeņos, nerunājot par C vitamīna saturu vārītos, sautētos, ceptos, tvaicētos un konservētos dārzeņos. Starp citu, rūpnieciski gatavojot mežrozīšu sīrupu, C vitamīns karsēšanas procesā pilnīgi sabrūk, un noslēdzošajā posmā tam speciāli pievieno „sintētisko” askorbīnskābi.

Turklāt dabīgie vitamīni var atrasties produktos saistītā formā. Ir zināms, ka pelagra attīstās tiem cilvēkiem, kas pārsvarā pārtiek no kukurūzas, bet ne tāpēc, ka kukurūzā ir maz nikotīnskābes (PP vitamīna), bet gan tāpēc, ka PP vitamīns tajā atrodas ētera formā, ko organisms nespēj uzsūkt. Biotīna deficīts rodas jēlu olu mīļotājiem. Bez tam daudzos mūsdienu polivitamīnu kompleksos ietilpst vitamīni, kas ir kofermentu sastāvā, tas nozīmē, ka tie jau ir aktivēti tāpat kā tas notiek mūsu organismā. Farmaceitiskā rūpniecība ir modificējusi arī C vitamīnu – to pārveidoja tādā veidā, kas ļautu lietot preparātu neatkarīgi no kuņģa sulas skābuma pakāpes (pazemināts, paaugstināts, normāls). Tāda forma ir optimāla, lai to iekļautu polivitamīnu kompozīcijā, vēl arī tāpēc, ka tā labi „sadzīvo” ar B grupas vitamīniem.

Mans uzturs ir labi sabalansēts, līdz ar to es saņemu vitamīnus pietiekošā daudzumā?
Diemžēl, nē. Mūsu organisma fizioloģiskās vajadzības attiecībā uz vitamīniem un mikroelementiem ir veidojušās visas mūsu cilvēces evolūcijas gaitā, kuras laikā cilvēka vielmaiņa pielāgojās tam bioloģiski aktīvo vielu daudzumam, ko viņš saņēma ar lielajiem vienkāršas dabīgas pārtikas apjomiem, kas bija atbilstoši tik pat lielajam mūsu tālo senču enerģijas patēriņam.

Piemēram, lai iegūtu B1 vitamīna dienas normu 1,4mg apmērā, ir jāapēd 700-800g maizes no rupja maluma miltiem vai arī kilogramu liesas gaļas. Pirmsrevolūcijas Krievijas armijas zaldātam, kura enerģijas patēriņš bija līdz pat 5000-6000kcal, oficiāli uzturā katru dienu bija jāiekļauj 1300g rudzu maizes un 430g gaļas. Vai starp lasītājiem ir tādi, kas šobrīd varētu atļauties šādu apetīti, neradot draudus veselībai vai pat dzīvībai? Pēdējās divās-trīs dekādēs civilizācija ir samazinājusi cilvēka enerģijas patēriņu 2-2,5 reizes. Tādā pašā apjomā ļaudīm bija jāsamazina arī pārtikas daudzums, pretējā gadījumā cilvēki neizbēgami pārēstos, tiem parādītos liekais svars, un aptaukošanās taisnā ceļā noved pie diabēta, hipertoniskās slimības, aterosklerozes un citām slimībām. Francūži patiešām ir ļoti gudri un labi pārzina gastronomiskos priekus: „cilvēks rok sev kapu ar paša žokļiem”... Un tie paši francūži uzskata: „ko ietaupīsi uz miesnieka rēķina, to pārmaksāsi aptiekāram”.

Šie divi izteicieni lieliski atspoguļo praktiski neatrisināmo pretrunu, ar kuru sastopas mūsdienu dietoloģija, un, patiesībā, arī gandrīz katrs no mums. Pārtika nav tikai enerģijas avots, tā dod arī vitamīnus, mikroelementus, aminoskābes, šķiedrvielas, polifenolos savienojumus, bioflavonoīdus... viss, viss, es klusēju. Samazinot kopējo ēdiena daudzumu, mēs neizbēgami pakļaujam sevi vitamīnu badam. Pat ideāli pareizi sastādītā ēdienkartē uz 2500 kilokalorijām dienā lielākajai daļai vitamīnu ir deficīts vismaz par 20-30%. Vēl viens apstāklis: mūsu uzturs ir zaudējis iepriekšējo daudzveidību: mūsu brokastu – pusdienu – vakariņu izvēle ir sašaurināta līdz dažu produktu grupām un gataviem ēdieniem. Mēs (vairums cilvēku) pērkam rafinētu, kalorijām bagātu, bet vitamīniem un minerālvielām trūcīgu pārtiku (baltmaizi, makaronu un konditorejas izstrādājumus, cukuru, dažādus gāzētos un dzirkstošos dzērienus visās varavīksnes krāsās). Mūsu uzturā ir pieaudzis konservēto produktu īpatsvars, produktu, kas ir ilgi uzglabājami, pakļauti intensīvai tehnoloģiskai apstrādei, kas veicina vitamīnu samazināšanu. Kaitīgie ieradumi vairo nepieciešamību pēc B grupas vitamīniem (īpaši B1, B6, B12), beta-karotīna (A provitamīna) un folijskābes. Smēķētājiem ir nepieciešams par 25mg C vitamīna dienā vairāk nekā viņu nesmēķējošiem biedriem. Tiem ļautiņiem, kas bieži lieto alkoholiskos dzērienus, ir jāatceras, ka B6 vitamīna viņu organismā gandrīz nemaz nav, tomēr tā zudumus palīdz kompensēt... banāni. Ja ilgi lieto noteiktus medikamentus, tas var negatīvi ietekmēt vitamīnu uzsūkšanos vai izvadīšanu no organisma. Piemēram, antibiotikas var „pastumt malā” C un B2 vitamīnus, trankvilizatori un miega zāles – B grupas vitamīnus, pretsāpju līdzekļi – C vitamīnu un folijskābi. Estrogēni, ko satur daži kontracepcijas līdzekļi, var traucēt organismam izmantot magniju, B6 un E vitamīnus un folijskābi. Tāpēc ir vēlams tos lietot papildus (labāk ir lietot polivitamīnus, kuru lietošanas nosacījumus ieteiks ārsts).

Vai cilvēks var saņemt visus nepieciešamos vitamīnus ar augļiem un dārzeņiem?
Augļi un dārzeņi var kalpot kā uzticams avots tikai diviem vitamīniem: C vitamīnam un folijskābei, kā arī karotīnam – un arī tikai tādā gadījumā, ja patērētie augļi un dārzeņi būs pietiekoši daudzveidīgi. Piemēram, C vitamīna saturs ābolu sulā ir tikai 2mg uz 100g. Lai ar šo sulu saņemtu šī vitamīna ieteicamo dienas devu, kas ir 60mg, ir jāizdzer vismaz 15 glāzes. Kas attiecas uz B grupas vitamīniem un taukos šķīstošajiem A, E un D vitamīniem, tad to galvenais avots ir nevis dārzeņi, bet gaļa, aknas, nieres, olas, piens, sviests, augu eļļa, maize no rupja maluma miltiem, putraimi, kuriem ir vitamīniem un minerālvielām bagāts ārējais apvalks (griķi, auzu pārslas, kvieši, brūnie rīsi).

Kādā veidā es varu pati konstatēt vitamīnu trūkumu sev vai saviem tuviniekiem?
Lai arī katram vitamīnam un mikroelementam organismā ir savs „objekts”, uz kuru tas visvairāk koncentrējas, pavasara vitamīnu un minerālvielu trūkums liek sevi manīt vairumam cilvēku, un tam ir klasiski simptomi. Miegainība, nogurums, viegla aizkaitināmība, pasliktināta uzmanība un atmiņa, dažādas iespējamās saaukstēšanās kaites, ja jums ātri nogurst acis un vakaros pavājinās redze, ja jums no sausuma lobās āda, nomoka pūtītes, mieža graudi, furunkuli, plaisā lūpas, šķeļas nagi, mati ir nespodri, tie lūzt un pastiprināti krīt ārā, pušumi uz ādas dzīst lēni, ja jūs pamanāt mēles daļai sakairinātu gļotādu, tīrot zobus jums asiņo smaganas, ja ar izbrīnu ievērojat zilumus pēc brauciena sabiedriskajā transportā – tā arī ir hipovitaminoze.

Kā lietot polivitamīnu preparātus? Polivitamīnu preparātus var izrakstīt laikam no divām līdz sešām nedēļām. Tad ir jādzer arī pietiekoši daudz šķidruma. Cilvēka organisms nespēj uzkrāt ūdenī šķīstošos vitamīnus, izņemot A, D, K un E vitamīnus kādam zināmam laikam, tāpēc, lai apmierinātu fizioloģiskās vajadzības, šie vitamīni – B grupas vitamīni, C vitamīns un biotīns – ir jāuzņem regulāri un pilnā dienas devas apjomā. Vairumā valstu uztura speciālisti ir izstrādājuši un veselības aizsardzības varas iestādes ir apstiprinājušas ieteicamās vitamīnu diennakts devas. Piemēram, pieaugušam cilvēkam askorbīnskābes nepieciešamā dienas deva, atkarībā no dzimuma, no 60 līdz 100mg; B1 vitamīns – no 1,5 līdz 2,5mg, B2 vitamīns – no 1,3 līdz 2,4mg un B6 vitamīns – no 1,2 līdz 2,0mg, PP vitamīns – 15-20mg, folijskābe – 0,15 - 0,2mg, B12 vitamīns – 0,003 – 0,004mg, A vitamīns – 1mg (3333ME), E vitamīns – 8 – 10 – 12mg, D vitamīns – 400ME, biotīns 30 - 100µg. Taukos šķīstošo vitamīnu A un D lietošana apjomos, kas būtiski pārsniedz fizioloģiskās vajadzības, var izraisīt smagas blaknes.

Tas gan ir ārkārtēji augstu vitamīnu devu gadījumā, ko reti izmanto pat ārstu praksē. Kas attiecas uz ūdenī šķīstošajiem vitamīniem, tad tie tiek izvadīti no organisma, bet ir virkne gadījumu, kas var izraisīt gremošanas traucējumus, nātreni un citus simptomus, ja tiek pārsniegtas fizioloģiskā patēriņa devas.

Ziemā un pavasarī nav jābaidās no polivitamīniem drošās vidējās diennakts devās.

Pastāv ļoti plašs profilaktisko polivitamīnu preparātu klāsts. Tajos esošo vitamīnu daudzums atbilst cilvēkam nepieciešamai vidējai diennakts normai. Pareiza to lietošana nevar radīt vitamīnu pārpalikumu, bet gan tikai papildina pārtikā esošo deficītu, normalizē vielmaiņu, uzlabo pašsajūtu, fiziskās un prāta spējas, stiprina veselību un paildzina aktīvo mūžu.

Kāpēc pastāv monovitamīni?
Tos pārsvarā izmanto ārstniecības mērķiem, polivitamīnu kompleksus izmanto profilaksei.

Vai ir jāierobežo vitamīnu daudzums?
Ilgstoša vitamīnu lietošana, it īpaši paaugstinātās devās, var izrādīties vairāk kaitīga nekā veselīga. Pārmērīgs folijskābes daudzums var izraisīt ādas kairinājumu, aizraušanās ar E vitamīnu var paaugstināt arteriālo spiedienu. Šodien tik modernie antioksidanti pārlieku lielos daudzumos drīzāk var kaitēt jūsu organismam un diez vai tie sniegs gaidāmo rezultātu. Jebkuru vitamīnu – minerālvielu kompleksu var nopirkt aptiekā bez receptes, taču tas nenozīmē, ka tie ir jālieto haotiski, intensīvi un pārāk lielos apjomos. Mēra sajūta nekad nevienam par ļaunu nenāk.

Visi vitamīni ir identiski. Vai ir jēga dot priekšroku kādam konkrētam polivitamīnu kompleksam?
Atšķirība tomēr ir, tāpēc, izvēloties kādu noteiktu paciņu, vispirms būtu jāiepazīstas ar informāciju uz iepakojuma. Normatīvajos dokumentos noteikts, ka vitamīnu saturs preparātos un vitamīniem bagātinātos pārtikas produktos ir jāuzrāda absolūtajos skaitļos vai procentos no ieteicamās dienas devas. Vērā ņemamos vitamīnu kompleksos un bagātinātajos produktos katra vitamīna daudzums vienā tabletē, kapsulā vai dzēriena glāzē būtu jābūt ne mazāk kā 20-30% no ieteicamās diennakts devas, bet labāk, ja tas ir 50-100%. Vitamīnu komplektam ir jābūt pēc iespējas pilnīgam. Gadījumā, ja vitamīnu satura daudzums nav norādīts ne absolūtajās vērtībās, ne procentos, ir pamats aizdomām, ka tas ir ārkārtīgi neliels, lai arī kā tas tiktu reklamēts. Vitamīnu deficīta aizpildīšana (vai tā būtu polivitamīnu preparātu lietošana vai vitamīniem un minerālvielām bagātināto pārtikas produktu iekļaušana uzturā) ir atkarīga no individuālās gaumes. Abas šīs metodes viena otru neizslēdz, bet gan papildina, un tās var izmantot pēc kārtas.

Jo vairāk vitamīnu, jo labāk, vai ne?
Ilgstošas un intensīvas vitamīnu lietošanas gadījumā ieslēdzas aizsargmehānismi, kas izvada šos vitamīnus no organisma. Taukos šķīstošajiem vitamīniem piemīt spēja uzkrāties organismā, un tiem var būt toksisks efekts. Nepareiza un nepamatota vitamīnu pārmērīga lietošana var izmainīt vitamīnu balansu, pastiprināt jau esošo vai arī izraisīt hipovitaminozi.

Ceru, ka šī lekcija jums nedaudz palīdzēs orientēties vitamīnu daudzveidībā gan veikalu, gan arī aptieku plauktos. Novēlu jums visiem veselību un možu garu!

*Amīni mēdz būt dažādi. Šajā gadījumā, man šķiet, ka zinātnieks ir domājis to, ko šodien sauc par biogēnajiem amīniem (neslimo.lv). Dzīvnieku un, protams arī cilvēku, organismā, daudzi biogēnie amīni pilda hormonu funkcijas.

Apspriežam rakstu un uzdodam jautājumus šeit

02	Publicēts: пятница, 2 декабря 2011 Skatīts 10698

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas