Sākumlapa  |  Forums  |  Raksti  |  Blogi  |  Galerijas  |  Zīdīšanas konsultanti  |  Nodarbību saraksts
по-русски   latviski

FotoGalerija

Nodarbības


nabassaite.lv

FotoGalerija

FotoGalerija

Radošā darbnīca

Pērk un pārdod




kroljix


Viens diploms uz trijiem

Kopš Pandēna piedzimšanas (par Pandēnlaiku lasiet iepriekšējā izdevumā) mani nepameta doma, ka ir īstais laiks atsākt uz laiku pārtrauktās studijas universitātē. Kad tad, ja ne tagad, kad ir „tik daudz brīvā laika”. Doma nepamet, bet lāgā arī nevilina, nedaudz mulsina – kā tad viss būs? Septembra sākumā atjaunojos studijām un sparīgi ķeros pie mācībām aizbraucu ar ģimeni uz 2 nedēļām atvaļinājumā (uzrakstīt par šo braucienu es tā arī nesaņēmos, diemžēl), cenšoties nebojāt sev garastāvokli tik ļoti uzreiz. Tur es sevi dresēju, ka šī ir pēdējā atpūta pirms sarežģītā gada, jāsaņemas.

Tā Pandīša 7 mēnešu laikā sākas rutīna ar skolas vakariem, kuri tiek rūpīgi organizēti:

  1. vajag atgādināt vīram, kurās tieši dienās man skola ir, lai viņš ātrāk brauktu mājās un paspētu pārņemt šefību + es paspētu uz centru gan aizbraukt, gan nolikt auto;
  2. Pandēns guļ vēl 3 reizes dienā, tāpēc 3.miegs jebkurā gadījumā iekrīt manā prombūtnē. Iešūpošana uz bumbas pirmo pusgadu glābj manus vīriešus , kamēr es graužu zinātni.

Bet par visu pēc kārtas! Atgriežamies septembra beigās un, bruņojusies ar kladīti un pildspalvu, es dodos pēc zināšanām! Pati sev atgādinu Buratino no bērnu filmas, kur šis ar Ābeci padusē apņēmīgi devās uz skolu. Pirmajā pusgadā ir 2 priekšmeti, 3 vakari nedēļā, sākums 18.15 vai 20.00. 3. vakaru, vēlo, praktiski vienmēr izlaižu, jo ap 9iem jau jāliek mantinieks gulēt un līdz tam viņš arī vairs nav nekāda dāvana, ir saguris un ļoti izteikti dod priekšroku mammai. Ja šādi gadās palaist garām ko būtisku un obligātu, pa dienu ar visu mantinieku dodamies pie pasniedzēja uz konsultācijām un tur visu noskaidrojam-nokārtojam.

Jāpiekrīt, ka jebkādu formalitāšu kārtošana (universitātē, kā jebkur citur) ar bērnu nav sevišķi ērta:

1) aizņem krieeeeetni vairāk laikā, nekā vienai pašai viens-divi-gatavs, jo mazais cilvēks katru reizi jāģērbj nost un atpakaļ, lai nesasvīst to 10min laikā, ko pati pat nepamanu ,

2) jāpamanās ietrāpīt gan pieņemamajos laikos, gan starp bērna miegiem-ēšanām-„esmu noguris un visus ienīstu”,

3) koncentrēšanos uz visām detaļām bija un joprojām ir problēma. Es nevaru visu kā kādreiz: gan būt laikā, gan atcerēties, kā sauc sekretāres sunīti. Vai nu katastrofāli kavēju, vai nu atceros paņemt 100 dažādus sīkumus, bet kaut ko vienu obligāti aizmirstu! Lai ir slava kopēšanas kantorim pie pašas skolas, internetam, mobilajam telefonam un printerim! Tas viss bieži taupīja manu laiku, dodot iespēju visu atrisināt uz vietas un bez atkārtotas braukšanas uz mājām pakaļ.

Nezinu, cik ērti vai patīk vai nepatīk dekanāta un katedru personālam sastāvs „studente ar bērnu”, tomēr mani tas maz satrauca un mēs tik darījām, kas jādara. Vēl jo vairāk, ka Pandītis parasti visu uztvēra ar lielu interesi un dāmām apburoši smaidīja. Savukārt, pasniedzēji-vīrieši parasti piešķīra viņam kādu mantu no sava rakstāmgalda un mēs varējām netraucēti pievērsties sarunas tēmai. Protams, pa reizei gadījās arī nepieciešamība ierasties vienai. Kā likums tas sakrita ar vīra aizņemtību darbā un nācās izlīdzēties citādi: no darba uz stundiņu-divām atskrēja Pandīša opaps, vīra tēvs. Pirmo reizi nedaudz satraucos, kā viņi tiks galā, bet tad atslābu – galu galā savus divus dēlus viņš izaudzināja itin veiksmīgi. Un patiešām, ar „Opu” abi vienmēr ir nodauzījušies un noķiķinājušies!

Šādā veidā neuzkrītoši beidzās „zelta rudens” un, dodoties uz skolu, no mājas ap 17.30 jau nācu ārā jau melnā tumsā un slapjumā. Tas nekādi neveicināja manī vēlmi doties dajebkur (šo vārdu latviešu valodā kopā ar dažiem citiem derētu „legalizēt”, tas tikai bagātinātu valodu ). Gribasspēks ir varena lieta!

Kad vakarā bērns nolikts gulēt, nu man beidzot ir laiks palutināt sevi, atpūsties, pabūt ar vīru lekciju konspektiem un mājasdarbiem. Jo pa dienu augošais bērna organisms arī miegā prasa regulāru uzpildi ar barības vielām, līdz ar to tikai Pandīša ciešā nakts miega laikā es varu pilnvērtīgi koncentrēties un ērti sēdēt ar kompi klēpī. Pa dienu nekad neliedzu sev prieku kopā ar bērnu „paskatīties tumsiņā” (c), ja nu tāda vēlme uznāk!

Ar šiem 2-3 aizņemtiem vakariem nedēļā ir sajūta, ka es praktiski vakaros neredzu vīru. Ar prātu saprotu, ka tā daļa ir diezgan neliela, bet man nepatīk. Apsolu sev, ka vairs nav ilgi – tikai līdz maijam.

Tajās dienās, kad eju mācīties, cenšos pa dienu neko „revolucionāru” ar bērnu neplānot, nekādus īpašus tusiņus vai lielus braucienus: mums visiem vajag, lai Pandītis nav pārguris, un vēlams ierastajā grafikā bez nobīdēm. Tā patiešām visiem ir vieglāk. Brīvo režīmu atstāju pārējām dienām un nav nekādas vainas. Vienīgais, ko obligāti piekopjam – apmeklējam klubā angļu valodas kursus divreiz nedēļā no rītiem, kas ir ļoti ērti tieši tāpēc, ka ir domāti mammām ar bērniem kopā, tā teikt, bez atraušanas no ražošanas!

Plānošana, protams, ir atsevišķs stāsts. Jebkurš, kas kaut grāmatās ir lasījis par bērniem, varēs mani saprast. Vislabāk sabrūk tie plāni, kas ir sajūgti kā posmi noteiktā secībā. Viss ir tik labi stratēģiski izplānots, ka varētu kaut pie sienas likt, BET! Pilnīgi pietiek, lai mazais mantinieks nakts vidū pēkšņi pamostas ar laringīta smacīgo klepus lēkmi, lai visu augstāk minēto varētu sarullēt un iebāzt kur parasti. Tā bija mana pirmā mācība: bērni slimo un slimo NEGAIDĪTI, nemaz ne tad, kad tas būtu kaut nedaudz ērti! Šī pirmā reize iemāca man, kas parasti velk visu līdz pēdējam brīdim un tad vēl mazliet un vēl drusku, ka lietas jādara tad, kad tās var izdarīt! Jo vēlāk var nesanākt aizbraukt, pamācīties, uzrakstīt utt. Un tad viss atkal sarežģīsies par pakāpi vairāk.

Toties pienāk decembris un sesija! Semestra beigas, kas kādreiz likās tikpat mītiskas, kā Atlantīda, ir jau saskatāmas reālajā dzīvē! Šajā mēnesī jādodas prom vien drusku un var ļauties svētku noskaņojumam!
Janvāris savukārt priecē ar trīs lietām:
1) ir sesija un jāatnāk vien uz 2 eksāmeniem,
2) beigsies šie abi drausmīgi garlaicīgie priekšmeti,
3) pēc tam sāksies „jauna ēra, jauna ēra!” – proti, pavasara semestris! Jūs dzirdat? PAVASARA! Turklāt pavisam PĒDĒJAIS semestris pirms diplomdarba rakstīšanas.

Viens trūkums gan sesijai ir: no jau ierastā grafika izsitāmies mēs visi un Pandēns, kas guļ vairs divreiz dienā, kategoriski atradinājies aizmigt bez manis. Viņš kliedz, gandrīz-gandrīz iemieg tēvam rokās, bet tad atkal sākas viss no gala. Vīra nervi netur - viņš atsakās veikt nodošanu-pieņemšanu „neizgulētam” bērnam. Neko darīt, cenšos organizēties tā, lai bērns paspēj ne tikai aizmigt uz otru miegu, bet vismaz reizēm arī pamosties kopā ar mani. Lai neveidotos saikne „aizmiegu-mamma pazūd”, turklāt 99% gadījumu viņš tāpat pamostas 2 min pēc manas aiziešanas un tad skaļa balsī pauž nostāju pret šādu mātes pazušanu.

Šajā pavasara semestrī man ir divi priekšmeti 2, 3 un 5 dienās. Beidzot ir tādi priekšmeti, par kuriem nebeidzu runāt arī mājās ar vīru, daloties pasniedzēja stāstītās interesantās lietās un kāzusos. Beidzot uz skolu lidoju, baidoties nokavēt kaut minūti! Vēlo lekciju dienās cenšos otru miegu nobīdīt drusku tālāk par kādu stundu, lai var mierīgi sagaidīt mani atpakaļ. Turklāt paliek aizvien siltāk un gaišāk, un puikas manā prombūtnē daudz laika pavada ārā dauzoties, kad nav laika pievērst uzmanību mammas esamībai vai prombūtnei.

Te kā reiz iederas atkāpe par to, ka arī manam super-vīram gadās tipiskais vīriešu gājiens (man gan jau, ka tipiskie sieviešu arī sanāk kādreiz): vienu dienu lekcijas laikā atskan zvans ar tekstu, ka bērns ir nokritis un stipri sasitis galvu, tagad visu laiku kliedz (ko es dzirdu fonā). Domājams, jebkura var iedomāties sevi manā vietā: galvā uzzīmējas tūkstoš ainiņas, kas un kā varēja notikt. Turklāt papildus dramatismu piešķir atcerēšanās, ka šie taisījās iet laukā. Runāt lāgā nesanāk, saku, lai sauc ātros, ja viņam liekas, ka vajag. Pati metu mantas somā un nesos uz mašīnu. Pa ceļam vīrs man zvana, ka varot jau nemaz nebraukt un ka nav nemaz tik slikti, Pandēns jau esot nomierinājies. Atlidoju mājās: milzīgs puns pierē, jo mazajam bizotājam aizķērās aiz paklāja kāja un ielikās ar galvu gultas sienā. Bet, par laimi, nekas TĀDS! Un vīrs nemaz nesaprot manu dusmu iemeslu: ka nav jēgas zvanīt man uz skolu un prasīt, vai saukt ātros! Kā tad es tur to varu zināt! Viņš ir par bērnu atbildīgs, ja reiz ir kopā ar viņu. Pašam arī jāpieņem lēmums. Šis moments mani visnotaļ pārsteidza manā praktiskajā un racionālajā vīrā. Norakstu uz to, ka tas viss pirmo reizi. Ilgi vēl pukstu par šo satraukuma brīdi.

Tātad pavasaris klāt! Morāli gatavojos pēdējai vasaras sesijai, kas neatvairāmi tuvojas. Principā, nekad es vēl neesmu tā gaidījusi sesiju! Jo tad arī viss beigsies! Eksāmenu datumi noteikti, sāku cītīgi mācīties.

Protams, pēc Mērfija likuma, ja pirmais eksāmens nozīmēts rīt, tad šodien bērnam pēkšņi sāksies vairākkārtēja vemšana uz līdzenas vietas. Ceru vēl, ka tā ir tikai saindēšanās ar publiskās ēstuves ēdienu, bet slimības attīstība liecina par kaut kādu citu draņķi. Nākamajā dienā klāt nāk arī temperatūra. Man ir skaidrs, ka visa pasaule, t.sk., eksāmens, pagaidīs. Jo slims bērns atzīst tikai vienu no vecākiem – mani. Izlemju, ka aiziešu uz eksāmenu vēlāk, kad ir nozīmēta pārlikšana – 10.jūnijā, tādējādi, lai vai kā es cerēju izvairīties no eksāmena dzimšanas dienā, beigu beigās atkal sanāca kā visus citus gadus sākot jau no pamatskolas. Bet tas, protams, štrunts – ka tik bērns būtu vesels! Un vēl nākamajā dienā man jāiet pie pasniedzēja kārtot parādus, ja tādi ir. Vai ir, es nezinu, beigās bija baigais jūklis, kas un kam ir un nav. Neiet nevaru un aiziet – arī nevaru, jo – tas ir kas nebijis – bērns guļ visu dienu, mostoties ik pa stundai uz 5-10minūtēm un atkal aizmiegot. Viņš joprojām liekas dikti slims un es, saņēmusi visu savu apņēmību, kas man prasa ļoti daudz (bet zaudēt arī nav ko), pazvanu pasniedzējam (un – Ak Kungs, pasniedzējs neapēda mani pa telefonu!) un sarunāju, ka, nākamajā dienā, noķerot pasniedzēju drūmi saspringtajā grafikā, manā vietā aizies vīrs. Es izelpoju, jo tā bija atslēga visas sezonas naglai – eksāmenam šajā priekšmetā, kas, manuprāt, ir mega-giga-super-ekstra-plus-svarīgs.

Nākamajā dienā vīrs mani aplaimo ar ziņu, ka parādu nav un es izelpoju vēlreiz: tagad tik jāmācās un līdz eksāmenam gan jau Pandēns būs vesels! Tomēr pagaidām mans mazais mīļais Pandītis ne šurpu ne turpu: temperatūras nav, klepus un iesnas toties iespaidīgi + kaut kāda neizteiksmīga vemšana. Tā turpinās līdz nedēļas beigām , kad lēnām sāk palikt labāk, un es jau galīgi izmocīta ļāvu sev apraudāties. Tomēr tas viss reiz beidzas un jau jūnija vidū es veiksmīgi un pat necerēti labi nolieku tik ilgi gaidīto pēdējo gala pārbaudījumu. Ieraugot atzīmi, gandrīz palecos un steidzu dalīties priekā ar maniem galvenajiem atbalstītājiem. Savukārt Pandīša jaunskungs ir izaudzējis pēdējo acu zobu, kas acīmredzami bija vainojams iepriekšējās nedienās, un tādējādi atķeksējis visus viņa vecumam „pienākošos” zobus. Tā mēs katrs tiekam pāri kādam posmam dzīvē – katram pēc spējām un vajadzībām !

Ar to arī pa lielam beidzās mūsu ģimeniska studēšana, jo, lai gan rudenī vēl ir atlikusi diplomdarba rakstīšana, tomēr salīdzinājumā ar visu iepriekšējo es to uztveru kā vieglāko sastāvdaļu un tāpēc šajā stāstā neiekļauju . Ne tev ikdienā uz lekcijām jāiet, ne kā. Raksti sev un raksti.

Pirmsbērna ērā mācoties 5 gadus gandrīz katru vakaru un, salīdzinot ar tagadējo pieredzi, liekas, ka darba apvienošana ar mācībām tomēr IR vieglāka. Pat ne fiziskā līmenī, bet tīri motivācijas: tagad nelabprāt gribas tik daudz laika pavadīt lekcijās, tā vietā, lai pabūtu mājās. Vai, kaut vai, aizietu uz kino, ja jau reiz bērns pieskatīts un ir brīvsolis. Toties vieglāk ir fiziski: naktī mācoties, pa dienu vēlāk var atpūsties, kas nav iespējams, ja no rīta jābūt darbavietā. Un vieglāk arī no „nokārtošanas” viedokļa: viss, kas ir „parasto cilvēku darba laikā”, ir viegli pieejams un izdarāms, bez atprasīšanās no darba un tā kavēšanas. Mīnuss: jebkurā brīdī bērns var saslimt un tas ievieš būtiskas korekcijas plānos.

Tāda bija mūsu studēšana trijatā!


Apspriežam rakstu šeit




12

Publicēts: четверг, 12 августа 2010
Skatīts 5216





© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas



Рига, Латвия
Piektd., 15/11
vakars

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
6°..8°

Vējš ZA, 3-5 m/s
Atm. spiediens 765..767 mm
Sestd., 16/11
nakts

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
5°..7°

Vējš A, 2-4 m/s
Atm. spiediens 763..765 mm
Sestd., 16/11
rīts

mākoņains

/images/weather/d_2_10_0_0.jpg
4°..6°

Vējš A, 2-4 m/s
Atm. spiediens 762..764 mm
Sestd., 16/11
diena

apmācies

/images/weather/d_3_10_0_0.jpg
6°..8°

Vējš A, 3-5 m/s
Atm. spiediens 761..763 mm

Piedavāts Gismeteo.Ru

Tagad portalā 1 viesu un 24 lietotāju.
Ja Jums ir vispārīgi jautājumi, lietišķi piedāvājumi vai ieteikumi, uzrakstiet mums vēstuli
© KKM Klubs 2006 — 2019