Sākumlapa  |  Forums  |  Raksti  |  Blogi  |  Galerijas  |  Zīdīšanas konsultanti  |  Nodarbību saraksts
по-русски   latviski

FotoGalerija

Nodarbības



FotoGalerija

FotoGalerija

Radošā darbnīca

Pērk un pārdod




kroljix


Pēc vairāku gadu hormonālo preparātu lietošanas es nez kāpēc biju ieņēmusi galvā, ka man noteikti radīsies sarežģījumi tikt pie bērna. Nu neticēju es šādai savai laimei nez kādēļ. Un vienu brīdī beidzu lietot tās tabletes ar cerību, ka “kaut kad mums ar vīru gan jau paveiksies”. Taču kāda brīva bērna dvēsele mūs pamanīja un iemitinājās man klēpī praktiski nekavējoties! Es to, protams, nenojautu, jo to domās nepieļāvu.

Tikmēr ierasta ikdiena ņem savu – milzīgais projekts darbā prasa vagonu ar nerviem un, tuvojoties pabeigšanas termiņam, ne par ko citu nav laika domāt nemaz. Pirmās aizdomas rodas jūlijā ap kādu 8.nedēļu, kad arī tests to apstiprina. Ārsts apskata, konstatē, apsveic un izsniedz pirmo bildīti. Mēs – visnotaļ pārsteigti, taču vairāk nekā laimīgi! Nemitīgi gan vienatnē, gan kopā mēginām iedomāties – kā tad būs. Tomēr nekādu šaubu nav – ja reiz citi ir izdzīvojuši un pat saņēmušies vairāk nekā vienam bērnam, tad noteikti kaut kas tajā ir. Termiņš pēc MR tiek noteikts uz 1.martu, pēc USG uz 16.

No rītiem arī drusku sāk mocīt slikta dūša, taču pārstājot dzert pēkšņi par negaršīgu palikušu kafiju, rīti ir salaboti atpakaļ. Un arī miegs. O, kā man nāk miegs! Rītos, pusdienlaikā, launagā un vakarā! Pa to laiku atnāk augusts ar projekta nodošanu un gandarīta un arīdzan pilnīgi bez spēkiem tieku palaista atvaļinājumā. Tā kopā ar draugiem klīstam, braucam, peldam un lidojam pa Eiropu. Par īpašo stāvokli neliecina nekas, neviens arī nezina. Man šādi tempi ir ļoti ierasti, citi līdzbraucēji netur, nav pieraduši. Jūtos ideāli, tik sagurstu ātrāk drusku un 40 grādu karstumā, kāds ir Itālijā, reizēm nāk ģībonis, bet tas arī tāpat būtu loģiski, un ar to var cīnīties, mērcējot kājas kādā ledainā strūklakā.

Atpakaļ esam uz kādu 16.nedēļu. USG mūs iepriecina ar dēliņa vīziju un tālāk laiks sāk ritēt mierīgāk. Darbā salīdzinoši klusi pēc vētras, mājās arī rāma ikdiena. Atsāku divreiz nedēļā iet uz ūdens aerobiku – ne speciālu, tomēr gāju tur jau gadu iepriekš un ar treneres atļauju atgriezos tagad, atsevišķus vingrojumus vienkārši nomainot uz man piemērotiem. Dievinu baseinu! Pirmās kustības.. šaubos, vai vēders kaut ko izpildās, vai tomēr mazais kunkulis vingro. Tas paliek miglā tīts līdz kādai 20.-22.nedēļai, kad sajaukt vairs nav iespējams. Pārņem kāda nereāla sajūta – doma “manī kāds ir” nav visai aptverama vai ikdienišķa.

Ar novembra sākumu dodos atvaļinājumā, lai pēc tā beigām uzreiz sāktos dekrēta atvaļinājums. Uz novembra brīvdienām ap 25.nedēļu dodamies divatā (t.i. trijatā) ar mašīnu uz Berlīni – vairāk plezīram, nekā šopingam – man ļoti pietrūkst ierasto ceļojumu, taču tagad jau lidot vairs negribas, lai gan ārsts ļauj. Ap šo laiku ilgstoši nosēdēt jau ir problēma – sāp mugura, tāpēc ik pa laikam uz aizmugurējā sēdekļa stāvu četrrāpus, tēlodama galdiņu – ideāli! Un vīrs smejas par skatu spogulī. Atceļā, runājot par bērnu audzināšanu, vienojamies, ka bērns NEKAD-NEKAD negulēs pa nakti mūsu gultā, ne pirmo nedēļu, ne pusstundu, nē un viss. Abi esam ļoti priecīgi par šo vienprātību.

Dzīvojos pa mājām un izbaudu, ka šis ir pirmais bēbis – varu darīt, ko gribu – gulēt, lasīt, iet staigāties uc. Punčiemītniekam tiek iedots vārds Mazpuncēns un nospriests, ka vēlāk viņš tak kļūs par Mazpuisēnu – dikti sapriecājamies par šo vārdu spēli. Diskusijas par īstu vārdu noved strupceļā – no maniem 3 variantiem un vīra 3 variantiem nesakrīt neviens, piekāpties arī negribam. Tad nu šķirstām kalendāru un spriedelējam. Nonākam pie viena neitrālā varianta, bet mūždien tas kaimiņš-klasesbiedrs-paziņa tā spēj samaitāt kādu labu vārdu, ka arī šim viens negatīvs piemērs mums bojā visu prieku. Jautājums paliek atklāts.

Vēlēdamies pasargāt sevu rumpi no papildus strijām, cītīgi rītos ziežos ar kapsulu saturu, vakaros vīrs mani ziež ar želeju. Tikmēr jo mazāk drēbes der no ierastās garderobes, jo lielākas šausmas uzdzen vietējo veikalu klāsts – cenas briesmīgas, lupatas arī. Izlīdzos ar lietoto grūtnieču drēbju piedāvumu. Svarā pieņemos ļoti minimāli, lai gan ēdu par četriem. Jaunumi ēdienkartē – šķīstošā kafija ar pienu un biezpiens ar rozīnēm un banāniem brokastīs. Ņam! Praktiski ik rīta norma, lai gan pirms tam praktiski netika lietoti. Citu ēšanas dīvainību nav, nekādas baigās emocionalitātes vai citu 'kārtīgas' grūtnieces pazīmju nav. Palēnām iepērku mazajam drēbes, vairumu gan mazlietotu – man neceļas roka pirkt rāpuļus un citas kabatslakatiņa izmēra drēbes par vājprātīgu naudu. Vīrs sauc mani par kāmīšmammu. Katru jauniegādāto lietu rādām Mazpuncēnam caur manu nabu – ir tik smieklīgi iedomāties, ka tas ir viņa logs uz ārpasauli, caur kuru var drusku palūrēt :)) Turpinu valkāt ierastos apavus ar 'špiļkām'- nekas nesāp un man ļoti patīk kā izskatās, cītīgi eju vingrot uz baseinu, pa dienu bieži eju uz kino, viena vai kompānijā, ļoti daudz lasu interntetā saistībā ar aktuālo tematu.

Pavadām Ziemassvētkus ģimenes lokā, sagaidām Jauno gadu šaurā draugu kompānijā – gribas klusumu un mieru. Un tad jau mūsu dienas kopā ar mazuli vienā ķermenī ir skaitītas, palikušas kādas 10 nedēļas. Tad arī beidzot piesakām sarakstīšanos Dzimtsarakstu nodaļā – vienojāmies, ka to izdarīsim pavisam klusi, un jau vēlāk, vasarā, taisīsim ar baznīcu un ciemiņiem. Dažādu apstākļu dēļ sanāk pieteikties tikai uz 12.februāri. Nu nekas, laiks vēl drusku ir.

Viss nepieciešamais Mazpuncēnam ir sarūpēts, atliek tikai rati (o, ratu izvēle – tas ir kaut kas neiespējams! Vieglāk ir nopirkt starpgalatisku kuģi.) - taču tie ir vismaz noskatīti, tikai nav pagaidām vēlamajā krāsā. Pagaidīsim. Mazpuncēns tikmēr kādā 34.nedēļā caur USG tiek samērīts uz 2,8kg, viss esot lieliski, arī sagriezies kā nākas. Dodos noslēgt līgumu ar slimnīcu, kur 25 gadus atpakaļ piedzimu es, vienlaicīgi tur ar vīru izejam arī kursus. Vīrs, starpcitu, jau no paša sākuma vēlējās būt klāt, es biju pret. Tomēr ātri vien padevos pie argumenta, ka viņš arī grib piedalīties sava bērna dzemdībās. Es tikmēr esmu palikusi par kādiem 11kg smagāka un sveru jau 70. It kā nav daudz, tomēr, lai pa nakti apgrieztos uz otriem sāniem, ir jāpamostas, un tad kunsktot un stenot, var mēģināt mainīt ķermeņa pozīciju. Tad atkal vairs nevar aizmigt. Turklāt guļus uz vieniem sāniem nu jau paliek grūti elpot. Mierinu sevi, ka vairs nav ilgi.

Ierašanās

36.nedēļā kaut kā nelāgi saslimstu – mežonīgas iesnas, klepoju plaušas ārā un temperatūra ap 39C. Nenoturos un iedzeru paracetamolu (par šo mani derētu nopērt, jo nekā briesmīga nebija, tik vien – ka tā ir vispārēji ierasts). It kā pāris dienu laikā lielās temperatūras vairs nav, taču jūtos kaut kā joprojām slikti un piektdienas vakarā pierunāju vīru drošības pēc aizbraukt uz slimnīcu paklausīties Mazpuncēna toņus. Toņi ir krietni par augstu un arī temperatūra ir 37C robežās – mani atstāj slimīcā, vīrs atved mantas, ļoti cenšos neraudāt, kas, protams sanāk švaki. Analīzes neko neuzrāda, apskatē konstatē 1cm atvērumu, taču skatās tāda pajauna daktere TĀ, ka gribas iespert viņai ar kāju, lai nebakstītu iekšas tik sāpīgi. Piedraud, lai neraustos, citādi pūslis plīsīšot un nāksies mani dzemdināt. Vīrs pa to laiku tiek sūtīts uz Liepāju pakaļ ratiem vēlamajā krāsā, jo nekur Rīgā nebija, es visus veikalu apzvanīju. Viņš smej, ka rati bija tāda vienīgā pa īstam grūtnieces iegriba. Man tikmēr pa retam liek sistēmas, klausās toņus, temperatūra te ir, te nav – pēc 2 dienām – svētdien laiž mani mājās. Tā kā mēnesi būtu tur pavadījusi! Mīļās mājas! Ilgi priecāties nesanāk, jo nākamajā dienā sāka izdalīties gļotu korķis, taču mierinu sevi, ka tā vēl 2 nedēļa var mierīgi nostaigāt. Tomēr nesanāk: nākamajā naktī sāk tecēt ūdeņi. Vairāk nekas nenotiek, tomēr naktī neguļu – pārdzīvoju, domāju. No rīta vienojamies, ka aizbraukšu pie sava ārsta un tad došu vīram ziņu, kad jābrauc uz slimnīcu. Ārsta apstiprina, ka ūdeņi gaiši (paralēli atzīmējot, ka tādām dakterēm, kā tā slimnīcā, jādod pa nagiem par šādu grūtnieču skatīšanos), atvērums tas pats 1 cm, dzemdes darbības nav, toņi ļoti augsti, termiņš 37,5 nedēļas, sazvanās ar slimnīcu – tie saka: kā ta', lai tik brauc šurp, pastimulēsim un pret rītu gan jau būs. Mans ārsts apspriežas ar kolēģiem turpat privātpraksē un saka, ka savu sievu esošajos apstākļos neļautu stimulēt, bet veiktu ķeizargriezienu, jo nevar paredzēt, kas tieši nav lāgā – toņi tik augsti + neiznests bērns, kas viss ir nevēlams risks. Tā kā ar iepriekš paredzēto slimnīcu man ir svaiga negatīvā pieredze, bet šis ārsts mani aprūpē jau 10 gadus, es viņam ticu. Un ļoti lūdzu, lai tad viņš pats arī visu noved līdz galam. Viņš mūs aizsūta uz slimnīcu, kurā praktizē, tur jau visi brīdināti un nekavējoties ķeras pie darba. Mēs ierodamies ap vieniem, pa ceļam sazvanot Dzimtsarakstu nodaļu un pabrīdinot, ka rīt savās kāzās nepiedalīsimies, un 14.05, 11.februārī mans mazais Mazpuncēns jau iekliedzas kaut kur aiz zaļajiem palagiem. Sirreāla sajūta: es neko nejūtu fiziski, sarunājos ar ārstiem par Victoria's Secret apakšveļu un re, maaaaziņš kamolītis jau atnests acu priekšā iepazīties. Sveiks, dēliņ! Laipni aicināts! Kā būtu “aizkustinājums” vispārākajā pakāpē? Un “maigums”?

Pabeidzis pirmās procedūras, neonatologs paziņo, ka viss ir kā nākas, 3240kg un 55cm, nekādu īpašo neiznestības pazīmju nav, speciāla aprūpe nav vajadzīga. Es laikam beidzot izelpoju. Mazpuisēnu aiznes tēvam, ārsti beidz burties aiz palagiem, mani moka nepacietība, gribu tur, pie saviem puikām! Mani aizved, iekārto gultā, puisēns tikmēr klusītiņām šņāc tēvam rokās. Nonācis pie manis, mazumiņš tiek nekavējoties pielikts pie krūts – mazā mutīte kāri tver un cenšas piesūkties. Praktiski neviens nepalīdz, taču man arī nevajag – negribas nekādu dakterus vai māsiņas, gribas, lai aizmirst par mums uz laiku, mēs paši – vismaz teorijā (paldies KKMam!) es biju stipra un arī pārliecināta. Pirmpiens man bija jau ļoti sen, tā kā biju pārliecināta, ka kaut ko ārā Mazpuisēns dabū. Kad iziet pretsāpju līdzekļu iedarbība, iekšas sāp TĀ, it kā būtu vienkārši caurs vēders atstāts. Māsiņa kaut ko kārtējo reizi iedur. Glaudām mazos vaigus, bučojam pirkstiņus, ne mirkli neizlaižam Mazpuisēnu no rokām, apbrīnodami, cik viņš ir perfekts. Vīrs darbojas tā, it kā visu mūžu būtu apkopis jaundzimušos, kā arī sievietes pēc operācijas. Es lēnām atgūstu kājas, taču sāpes un bailes – kā tur ir?! nodarbina manu prātu nedaudzajos brīvajos mirkļos. Bērns karājas pupos, cenšos stundu dot vienu, tad otru, satvēriens (manuprāt) pareizs, tomēr uz vakaru krūts gali jau ir jūtīgi. Puisēns arī naktī gandrīz nemitīgi vēlas būt ar krūti mutē, tomēr barot guļus es vēl nemāku, līdz ar to pirmā nakts ir grūta – miegs nāk šausmīgi, bet klusie pīkstieni regulāri atgādina, ka tukša mutīte nedrīkst palikt. Izmisumā aizsūtu vīru nākamajā dienā pēc knupja, tikai lai varu drusku pagulēt, svēti apsoloties, ka ikdienā mans bērns to nekad nedabūs. Viegli iedomāties, ka nekādu knupi bērns neņem (paldies, Tev, mazumiņ, ka esi gudrāks par mani), pupi sazīsti asinīs un katra piesūkšanās (ik pa pusstundai apmēram) man maksā aizturētu kliedzienu un pāris asaras. Labi, ka ir Bepantēns. Nākamajās naktīs jau iet krietni vieglāk. Staigāt jau sen staigāju, taču man skaidrs, ka brīvprātīgi uz ko tādu nekad neparakstītos. Līdz ar piena parādīšanos kādā 3.-4.dienā bērns sāk pieņemties svarā, man arī viss notiekot kā nākas un 5.dienā mūs izraksta uz mājām. Dakteri un māsiņas aizrāda, ka bērns pa nakti guļ pie mums, nevis šūpulī. Nez, man neceļas ne roka, ne kas cits likt viņu atsevišķi – gribas visu laiku opā turēt. Vispār šajā slimnīcā paliekam apmierināti par 120%, izturēšanās tāda, it kā mēs būtu vienīgie un visdārgākie apmeklētāji, pat no apkopējām.

Sākums

Pienāk pirmais vakars mājās – abi mani puikas guļ, es pēkšņi raudu. No sirds. Laikam nāk ārā pēdējā laika pārdzīvojumi, stress, viss, kas tika apspiests. Vīrs uz šo stresu reāģē ar temperatūru ap 39C 4 dienu garumā.

Tomēr viss reiz iekārtojas un sākam pierast pie Mazpuisēna, cenšoties arī viņam padarīt iejušanos šajā pasaulē vieglāku. Slinga man vēl nav – uz lekciju biju pieteikusies, bet nepaspēju, tāpēc vienkārši ļoti daudz laika pavadām abi kopā gulēdami gultā vai dīvānā, atpūšoties, lasot u.tml. Visu sabojā naktis – uz rokām dēliņš aizmieg ātri, tomēr liekot gultiņā vai pamostas vai arī drīz vien sāk knosīties – tā pagulēt es nevaru kategoriski. Tajā mirklī, kad es sāku dusmoties uz savu bērnu, sapratu - kaut kas nav pareizi. Nav normāli dusmoties uz nedēļu vecu bērnu. Es tā negribu. Un vīrs pats man piedāvāja paņemt mazo blakus. Tā arī viss atrisinājās. Visi ideāli izguļamies vēl joprojām, visi ir mierīgi un netiek uzmodināti ar bļāvienu nakts vidū. Turklāt man neizsakāmi patīk no rītiem , mostoties kopā ar bērnu, vērot viņa tik ļoti saldo staipīšanos, acu atvēršanu, pirmos smaidus – visu to, kas citādi nekad netiktu ieraudzīts aiz gultiņas režģa. Komentētājus “viņš jums tā līdz skolai gulēs” sūtu audzināt pašu bērnus.

Pirmos 1,5 mēnesi tā arī praktiski nosēžam mājās, turklāt ir februāris-marts, laiks nekāds, nemaz negribas ar. No zīmīgajiem notikumiem: otru reizi nozīmētajā kāzu datumu (reģistrācijas žurnālā pie iepriekšējā datuma vīrs pamanīja pieliktu zīmīti “Bēbis :)” ) – mēnesi vēlāk, nekā sākotnēji, es kļūstu par sava vīra kundzi un Mazpuisēns lepni piedalās līdz ar mums un vedējiem, gan nevērīgi noguļot visu 10 minūšu garo pasākumu autobeņķī.
Citādi šinī periodā izlienam tikai pie vecākiem ciemos un paši pieņemam ciemos dažus draugus, tas arī viss. Pa to laiku parādās slings ar riņķiem un kaut kur ejot, bieži vien izmantoju to. .

Sevišķi labi iedarbojas aizmidzināšanai – kamēr nokāpju pa trepēm no 5.stāva, Mazpuisēns parasti jau šņāc. Patiešām ekselenta uzparikte, par ko ikdienā pārliecinos vēl joprojām. Vispār uz rokām dēliņš pavada ļoti daudz laika pirmos divus mēnešus, kādus 85-90% no diennakts. Vēlāk jau pa dienu iemidzinu slingā un tad ielieku ratos.

Vēl stāvoklī esot, uzbridu KKM, taču sākumā kaut kā nevilināja, vairāk dzīvojos pa “Cāli” u.c. forumiem. Tomēr pakāpeniski sapratu, ka šeit atbalstītās koncepcijas man ir tuvāk, šķiet krietni patiesākas vērtības.Tā nu arī ļoti labprāt šeit iedzīvojos

Padomdevēju manā apkārtnē nav daudz, iespējams, tāpēc, ka redz, cik ļoti pārliecinoši iztieku bez iejaukšanās. Ja nu kāds mēģina paust savu, “pareizo” viedokli, kā man/ mums ar vīru būtu jārīkojas, ļoti noder frāze “mēs par to padomāsim”. Pagaidām vienīgais domstarpību punkts ir Mazpuisēna nepotēšana, ko ļoti pārdzīvo vīra mamma, taču ar mūsu kopējā ģimenes ārsta atbalstu, cerams, arī šo viņa akceptēs par labu esam.

Arī vīrs ar bērnu nodarbojas ne mazāk kā es, ļoti lielu tiesu no sava brīvā laika viņš velta dēliņam, viegli, bez piepūles – kā perfekts tēvs, tāds, kādu es viņu saskatīju, kad izvēlējos. Viņam nesagādā problēmas nekas no ikdienas ar bērnu. Un vīrs arī pilnībā atbalsta gan nēsāšanu slingā (un arī pats labprāt ļaujas aptīties ar slingu-šalli), gan dzīvošanos ar pliku dupsi pa mājām (lai gan arī viņa drēbes vairākas reizes ir cietušas “negadījumā”) un arī ar lepnumu dalās ar citiem, ka mūsējais puika tikai pupu ēd, knupja nav u.tml. Un kamēr man rokas pārsvarā aizņemtas, vīrs ir iemācījies krāsot olas uz Lieldienām, cept ābolu pīrāgus ar kanēli, pagatavot vistu karija mērcē un daudz ko citu – jo vai nu lepni uzskatīs, ka tā nav vīriešu darīšana un mums nebūs pašiem savu krāsotu olu vai vienkārši – ņem un izdara.

***

Atskatoties, nedaudz izjutu vilšanos, ka nebija tādu skaistu dabīgo dzemdību, kā es biju iedomājusies. Tomēr ar racionālo sevis daļu es saprotu, ka nebiju gatava tajā brīdī riskēt. Ja kādam ir jāuzticas, tad, manuprāt, intuīcijai un savam ārstam. Un labi, ka viss beidzāš tā kā beidzās! Nākamreiz mēģināšu pati :) Un lai gan tīri fiziski mēs abi ar vīru saprotam, kā bērni rodas, tā, netveramajā līmenī vienalga nesaprotam, kā no mūsu abu daļiņām, kuras turklāt pat nevar saskatīt ar aci, beigās sanāca tāds brīnums. Manuprāt, dievišķīgi.





18

Publicēts: вторник, 18 августа 2009
Skatīts 8620





© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas



Рига, Латвия
Piektd., 20/05
nakts

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
11°..13°

Vējš D, 1-3 m/s
Atm. spiediens 761..763 mm
Piektd., 20/05
rīts

apmācies

/images/weather/d_3_4_0_0.jpg
11°..13°

Vējš DA, 2-4 m/s
Atm. spiediens 758..760 mm
Piektd., 20/05
diena

apmācies

/images/weather/d_3_10_0_0.jpg
13°..15°

Vējš A, 3-5 m/s
Atm. spiediens 756..758 mm
Piektd., 20/05
vakars

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
11°..13°

Vējš A, 1-3 m/s
Atm. spiediens 756..758 mm

Piedavāts Gismeteo.Ru

Tagad portalā 1 viesu un 3 lietotāju.
Ja Jums ir vispārīgi jautājumi, lietišķi piedāvājumi vai ieteikumi, uzrakstiet mums vēstuli
© KKM Klubs 2006 — 2022