Ксена, Ksenija Solovjova, ārsts-terapeits, gastroenterologs. Maskavas Mērijas un Valdības slimnīcas konsultants-terapeits.
No krievu valodas tulkojusi Inese Žēpere

Šis raksts ir tik vien kā specializēta informācija, kas ir iegūta pa gabaliņiem no ļoti zinātniskiem avotiem, to nevajadzētu uzskatīt par rīcības plānu, un tas noteikti nav domāts kā izaicinājums izsēdināšanas piekritējiem. Vēl nekad mana saskarsme ar podu nav bijusi tik garlaicīga ilga un cieša grūta...

Vēl nekad mana saskarsme ar podu nav bijusi tik garlaicīga ilga un cieša grūta…

Pedagogiem, tāpat kā pediatriem, ir skaidri zināms, ka tā saucamo tualetes paradumu laicīga parādīšanās bērniem, ir pareizas attīstības un socializācijas sākuma rādītājs. Pēdējos gados pasaulē tiek veikti neskaitāmi pētījumi, kas veltīti sākotnējo tualetes lietošanas paradumu problēmai. Gribētos uzsvērt, ka pamata higiēnas paradumu (zarnu trakta un urīnpūšļa kontroles un tualetes lietošanas) formēšanās ir paredzēta tieši agrīna vecuma bērniem, nevis to dzīves pirmajos 12 mēnešos, kas ir principiāli.

Bērniem nervu darbības encefalizācija rodas un kļūst izteikta, sākot no 2 gadu vecuma. Šis sarežģītais neirofizioloģiskais process atspoguļojas bērnu socializācijas sfērās. Tieši šis periods ir perfekts, lai bērns varētu efektīvi uzsākt podiņmācību. Pasaules prakse daudzu gadu garumā parāda, ka neviens mēģinājums šo procesu paātrināt (agra uzsākšana, piespiešana u.c.) nav spējis sniegt pozitīvu rezultātu, jo nervu sistēmas attīstību nav iespējams stimulēt mākslīgi.
Līdz pat šim brīdim Krievijas pediatri bieži mēdz rekomendēt uzsākt bērna pieradināšanu pie podiņa jau pirmajā dzīves gadā, tomēr tas nav pamatoti no vecuma fizioloģijas un anatomijas viedokļa. Šajā gadījumā viņi demonstrē tādu kā nepareizu bērnu ārstu viedokli un mānīgu vecāku stereotipu simbiozi. Attīstītajās valstīs, gluži otrādi, ir tendence vēlākai bērnu pieradināšanai pie higiēnas ieradumiem. 1950-tajos gados bērnu vecums, kad viņi lietoja podiņu pa dienu, vidēji bija 28.5 mēneši, bet 3 gadu vecumā jau 97% bērnu bija šādas prasmes. 1980-tajos gados bērnu, kuri visu diennakti jau kontrolēja šīs fizioloģiskās funkcijas, vecums bija tie paši 25-27 mēneši, bet 2000-šo gadu vidū šīs prasmes jau sāka veidoties vēlāk – 36-37 mēnešu vecumā. Par šī fenomena skaidrojumu var uzskatīt nepamatoti vēlu attiecīgās apmācības uzsākšanu. Krievijā veikto pētījumu dati liecina, ka absolūts vairākums vecāku (līdz 95%) uzsāk pieradināt bērnus pie podiņa pārāk agri, kad tie vēl nav nedz fizioloģiski, nedz psiholoģiski gatavi šādai apmācībai. Šāda veida praksei piemīt vairākas īpatnības: piemēram, pārāk agra bērna pieradināšana pie podiņa, var ilgt 12 – 15 mēnešu garumā, turklāt prasmes nav stabilas, tās ļoti ātri zūd, un par agrajiem panākumiem jāmaksā bērna dzīves otrajā gadā – kad it kā attīstīts bērns, kurš jau no 9 mēnešu vecuma sēž uz podiņa, pēkšņi, nesaprotamu iemeslu dēļ pārstāj to darīt un aktīvi cīnās par savu brīvību ar raižu nomāktajiem radiniekiem.

Bet šie iemesli ir pat ļoti saprotami: mazajam cilvēciņam pienāk laiks normālai un dabiskai izkārnījumu kontrolei. Lai arī cik iespaidīgi ir bijuši vecāku „panākumi” līdz tam, kad bērns ir patiesībā gatavs pieradināšanai pie podiņa (un tas ir aptuveni 18 mēnešu vecumā), tie būs īslaicīgi, kā arī radīsies daudz „negadījumu”, protams, ja māmiņas vien reakcija un roku veiklība nebūs pietiekoši laba. Gan bērni, gan viņu vecāki pārāk agras apmācības gadījumā izjūt stresu un negatīvas emocijas, un dažkārt vecāku pārlieka uzstājība noved pie tādām kaitēm kā urīna nesaturēšana, acs nervu raustīšanās, neirogēnā urīnpūšļa disfunkcija, logoneiroze (stostīšanās), psihogēnie un neirogēnie (atkārtotie) aizcietējumi utt. Dotajā brīdī pastāv divi pamata virzieni bērnu podiņmācībā: reflektorā un fizioloģiskā metode.

Lai arī šis sadalījums ir diezgan nosacīts, tas atspoguļo atšķirīgas pieejas pirmatnējo higiēnas ieradumu veidošanā. Reflektorā metode ir, kad pērnu pieradina pie podiņa jebkurā vecumā (tai skaitā arī jaundzimušā periodā, sākot no dzīves pirmajām dienām). Ne tik senā pagātnē cilvēki izvēlējās tieši šo metodi, jo praktiski visi pēcpadomju bērni, sasniedzot gada vecumu, tika sūtīti bērnu silītēs, un, ja bērnam nebija tualetes paradumu, tad tas parasti noveda pie veselības traucējumiem (cistītiem, ādas iekaisumiem un infekcijām, utt.). Lai ātrāk panāktu bērna rezultātu, vecāki bieži vien izmanto „slapjo biksīšu” metodi.

Fizioloģisko metožu (sīkāk par tām lasiet nedaudz zemāk) pamatā ir nogaidīšanas taktika un paradumu veidošana pa soļiem: 1) iepazīšanās un spēle ar podiņu; 2) piekrišana sēdināšanai uz podiņa; 3) periodiska podiņa izmantošana paredzētajam mērķim; 4) pastāvīga podiņa izmantošana. Nekad nevajag mazu bērnu ar varu spiest lietot podu. Un, protams, nekādā gadījumā nevajadzētu lietot farmakoloģiskos preparātus, lai sasniegtu vēlamo rezultātu (izņēmuma situācijas ir tad, ja ir konstatēts kāds neiroloģiskais deficīts vai, ja nav nobriedusi nervu sistēma, un tā rezultātā ir aizkavējusies bērna pamatprasmju attīstība, bet šādas nianses jārisina tikai un vienīgi speciālistiem).

Brazīlijas pediatri* 2008.gadā nāca klajā ar pārskatu, kurā tika apkopots milzīgs starptautisko datu daudzums attiecībā uz tualetes paradumiem (no 1960. līdz 2007.gadam). Viņi konstatēja, ka, pirmkārt, salīdzinoši nesenā pagātnē daudzās pasaules valstīs pārsvarā tika rekomendēts uzsākt podiņmācību jau bērna pirmajā dzīves gadā. Otrkārt, viņi konstatēja, ka šai rekomendācijai nebija fizioloģiska pamatojuma. Tomēr psihofizioloģiskie aspekti, laikā, kad bērniem veidojas higiēnas paradumi, ir pārāk nozīmīgi, lai tos varētu tā vienkārši ignorēt.

Bendžamins Spoks (jā, mūsdienās viņš vairs nav pārāk liela autoritāte, bet, piedodiet, es tāpat viņu citēšu): „bērnu nevar sākt apmācīt tualetes lietošanai pirms tas nav sasniedzis atbilstošu gatavības pakāpi”. Šāda pieeja, ko dēvē par Spoka metodi, ir orientēta uz bērniem vecumā no 2 līdz 2,5 gadiem, un vēl joprojām to pielieto ne vien ASV, bet arī daudzās citās valstīs. Spoka metode ir vienīgā, kas ņem vērā bērna fizioloģisko gatavību. Plaši pazīstama ir arī Brazeltona metode – „pieeja orientēta uz bērnu”, kuru 1960-to gadu sākumā piedāvājis amerikāņu ārsts T.B.Brazeltons.** Šajā pieejā vispirms tiek izvērtētas bērna gatavības pazīmes attiecīgajai apmācībai, turklāt, tiek pieņemts, ka podiņmācības procesā uz bērnu netiks izdarīts izteikts spiediens.

Plaši pazīstama ir arī Brazeltona metode – „pieeja orientēta uz bērnu”, kuru 1960-to gadu sākumā piedāvājis amerikāņu ārsts T.B.Brazeltons.** Šajā pieejā vispirms tiek izvērtētas bērna gatavības pazīmes attiecīgajai apmācībai, turklāt, tiek pieņemts, ka podiņmācības procesā uz bērnu netiks izdarīts izteikts spiediens.
Gan Amerikas Pediatru akadēmijas (1999) speciāli izveidotā komiteja, gan arī Kanādas Pediatru asociācija (2000), izstrādājot rekomendācijas bērnu tualetes apmācībai, balstījās uz Brazeltona metodi. Savukārt, Foksa – Ezrina (jeb Ezrina – Foksa) metode ir mazāk izplatīta. Šīs metodes autori 1971. gadā bija R.M Fokss (R.M. Foxx) un N.H.Azrins (N.H. Azrin). Metodes princips tiek formulēts šādi: „kā pieradināt bērnu pie tualetes ātrāk par 1 dienu”, un to var piemērot, sākot ar 20 mēnešu vecumu. Vēl viena metode ir tā saucamā nosacīti – reflektorā metode (angliski - operant conditioning) – tā ir pieeja, kas paredz sistemātisku pozitīvu bērna motivēšanu (paslavēšana, rotaļlietas, samīļošana, utt.).

Kāpēc ir ieteicams bērniem izmantot tieši fizioloģisko pieeju? Vismaz tāpēc, ka pastāv virkne psihoneiroloģisko seku, ja bērnu mēģina pieradināt pie podiņa pārāk agri — par to tika stāstīts jau iepriekš rakstā. Pirmkārt, ir nepieciešams radīt bērnam atbilstošu motivāciju. Tas ir pilnīgi dabiski, ka šāda motivācija nevar parādīties, iekams bērns vēl nav sācis pārvietoties telpā patstāvīgi uz savām kājiņām. Vajadzētu paslavēt jebkuru bērna — pat simbolisku — mēģinājumu izmantot tualeti: arī tad, ja bērns, piemēram, vienkārši apsēdās uz podiņa, nenovelkot biksītes. Te ir pieļaujama arī „prēmiju” sistēma: iepriekš minētā „nosacīti -reflektorā metode”, kuras pamatā ir sistemātiska bērna apbalvošana. Mācot bērnam tualetes paradumus, var arī izmantot tādu lietu kā imitētā uzvedība: pirmkārt, uzsēdinot uz podiņa mīļāko lelli vai lācīti, bērnam var radīt interesi par tualetes paradumiem, otrkārt, nav nekas nosodāms, ja meitiņa vēros, kā viņas māmiņa vai vecākā māsa izmanto tualeti, vai puisītis var vērot tēti vai vecāko brāli, kad tie apmeklē labierīcības.

Kanādas pētnieku darbā *** ir apskatīta podiņmācības metodes izvēles problēma ne tikai veseliem bērniem, bet arī viņu vienaudžiem ar īpašām vajadzībām: pārskata autori konstatēja, ka Brazeltona un Ezrina-Foksa metodes ir piemērotas abu kategoriju bērniem — tas ir pirmais šāda veida referāts, kas ir pamatots ar medicīniskiem pierādījumiem. Tātad, sasniedzot 1 gada vecumu, bērniem ir vērojama nervu darbības encefalizācija (ar smadzeņu lielo pusložu garozas līdzdalību), kad uz analītiskās darbības bāzes veidojas smadzeņu vispārējās un integratīvās funkcijas. Tieši šīs funkcijas pakāpeniski kļūst noteicošas bērna adaptācijā apkārtējiem apstākļiem. Noteikti jāatzīmē, ka šajā sakarā absolūti lielākā bērnu daļa pēc viena gada vecumu iegūst vertikalizācijas prasmes un spēj patstāvīgi pārvietoties telpā (rāpošana, staigāšana), kā arī spēju (kaut arī ierobežotu) komunicēt Tiem ir raksturīga vēlme ātrāk integrēties sabiedrībā (tai skaitā apgūt sanitāri – higiēniskās prasmes) un tāpēc priekšplānā sāk izvirzīties ne tik daudz kustību sfēras prasmes (tā saucamā rupjā un smalkā motorika), cik kognitīvās (apziņas), runas un emocionālās attīstības parametri — aktīvi sākas bērnu socializācija. Stabilas kontroles iegūšana pār zarnu trakta un urīnpūšļa funkcijām vienlaicīgi ir attiecināma uz sociālo uzvedību, un tieši tāpēc daudzi vecāki tualetes apmācībai pievērš ne mazāk uzmanības kā runas un intelekta attīstīšanai.

Ir sen zināms, ka fizioloģisko bērna pieradināšanu pie podiņa (vai lielā tualetes poda) ir prātīgi pielietot periodā, kad bērnam attīstās aktīvā runa, un viņš sāk lietot frāzes. Lielākajai daļai bērnu nevajadzētu gaidīt šāda veida runas parādīšanos ātrāk par 18-24 mēnešu vecumu, tomēr arī nevajadzētu atlikt sanitāri – higiēnisko prasmju apgūšanu, gadījumā, ja bērns sāk runāt ar frāzēm jau ātrāk.

Ir velti gaidīt, ka bērns uzreiz no autiņbiksītēm pāries uz tualetes poda lietošanu, kaut arī, protams, tas ir iespējams. Kad bērns ir gatavs izmantot lielo tualetes podu, ir nepieciešams speciāls ieliktnis (lai cilvēciņš negāztos iekšā podā vai viņam nebūtu traki neērti) un balstu zem kājām (parasti nelielu paliktni). Šis balsts ne vien rada zināmu komfortu, bet arī paaugstina urīnpūšļa vai zarnu trakta iztukšošanas efektivitāti, jo attiecīgajos orgānos pieaug spiediens.

Ir labi zināms, ka CNS brieduma pakāpe nodrošina kuņģa-zarnu trakta un uroģenitālās sistēmas muskuļu un orgānu inervāciju un funkcijas. Turklāt vesels iekšējo un ārējo faktoru komplekss ietekmē bērnu fizioloģisko funkciju veidošanos. Šie faktori ir fizioloģiskie, psiholoģiskie, kultūras, sociālie, etniskie un citi, tomēr galvenais kritērijs, pēc kura var vērtēt, vai bērns ir gatavs apgūt tualetes prasmes, paliek centrālās nervu sistēmas brieduma pakāpe, kuru var novērtēt pēc psiholoģiskās, motoriskās, emocionālās un runas attīstības parametriem:

• prasme sēdēt un patstāvīgi staigāt;
• vārdu, kas apzīmē fizioloģisku funkciju procesus, saprašana un lietošana;
• izpratne, kam ir paredzēts pods;
• interese par citu ģimenes locekļu uzvedību tualetē;
• spēja imitēt;
• nepieciešamība demonstrēt patstāvību, bet ne mēģinājumi darīt visu par spīti;
• spēja izrunāt frāzes (spēja sasaistīt divus vai vairākus vārdus: „mamma, a-a!”) vai arī pazīmes, ka šāda spēja drīz parādīsies;
• spēja ar žestiem vai vārdiem signalizēt par fizioloģiskā akta veikšanas nepieciešamību;
• spēja vai mēģinājumi patstāvīgi novilkt autiņbiksītes (vai biksītes), mēģinot apsēsties uz podiņa;
• bērns nepretojas, kad tiek apmācīts patstāvīgi lietot tualeti.

Absolūti lielākajā daļā gadījumu bērna fizioloģisku pieradināšanu pie podiņa var uzsākt periodā, kad bērns aktīvi sāk pielietot frāzes, kas ir vecumā no 18 līdz 24 mēnešiem, turklāt sagaidāmais vecums, kad bērnam parādās stabilas tualetes prasmes, ir 24-30 mēneši. Vairumam bērnu primārā kontrole pār defekācijas procesu iestājas vecumā no 12 – 18 mēnešiem, bet kontrole pār urinēšanu – vecumā no 12 līdz 30 mēnešiem.

Fizioloģiskā akta kontroli nosacīti iedala trīs stadijās — agrīnajā (signalizēšana par aktu, nekontrolējot procesu), vidējā (urīna saturēšanu no 1-2 līdz 5 minūtēm) un vēlajā stadijā (bērns ir sauss visu dienu, nesmērē veļu). Ir pieņemts uzskatīt, ka meitenes ātrāk apgūst un nostiprina pirmās iemaņas tualetes lietošanā. Meitenēm agrīnā stadija iestājas 12-18 mēnešu vecumā, vidējā — 1,5 – 2 gadu vecumā, vēlā stadija — 2,5 – 3,5 gadu vecumā. Puikām šīs stadijas vidēji ir 18 – 30 mēnešu, 2,5 – 3,5 gadu un 3,5 – 5 gadu vecumā. Un tomēr, atšķirība starp meitenēm un zēniem nav principiāla. Vēl jāpiebilst, ka stabilu urīnpūšļa un zarnu trakta kontroli bērni neiegūst vienlaicīgi — fizioloģisko procesu kontrole dienas laikā iestājas par vairākām nedēļām vai pat mēnešiem agrāk nekā nakts laikā. Droši vien būtu vērts apskatīt dažus momentus urinēšanas un defekācijas kontrolē: nervu sistēmas daļas, kas atbild par urinēšanas kontroli, nobriešana ir sarežģīts process, kad primitīvi muguras smadzeņu refleksi pārveidojas par apzinīgu kontroli, kur pārvalda jau augstākas galvas smadzeņu daļas. Urinēšanas un defekācijas aktu inervācija ir sarežģīta funkcija, kuras nodrošināšanā ir iesaistītas dažādas galvas smadzeņu struktūras, kā arī trīs nervu sistēmas refleksu loku līmeņi — spinālais, garozas un zemgarozas: kad urīnpūslis vai zarnas piepildās, pa nerviem tiek nosūtīts signāls muguras smadzenēm, no tām — uz galvas smadzenēm (zemgarozas struktūras un garoza), un mazulis saprot, ka viņš grib čurāt vai kakāt. Bērns var apzināti prasīties uz tualeti tikai tad, kad viņam sāk attīstīties saistība starp nervu sistēmu un muskuļiem. Tikai pēc tam bērns var apzināti apsēsties uz poda un izdarīt to, kas jādara. Neirofiziologi uzsver arī sarežģītās sistēmas mijiedarbību starp kognitīvajām funkcijām (smadzeņu motorās garozas attīstības rezultāts) un bērna urīnpūšļa un zarnu traktu.

Tāpat var pieminēt tā saukto gastrokolisko refleksu un tā lomu podiņmācībā. Gastrokoliskais reflekss ir defekācijas sauciens; tas ir perestaltikas vilnis, kas iesākas resnajā zarnā, tiklīdz tajā nonāk pārtika (vai drīz pēc tam). Gastrokoliskā refleksa mehānisms izskaidrojams ar neiroendokrīnās sistēmas (virkne neirotransmiteru un hormonu) iedarbību, turklāt kuņģa – zarnu trakts it kā cenšas atbrīvot vietu jaunai pārtikai. Tā kā fizioloģiskais gastrokoliskais reflekss no rīta pēc pirmās ēdienreizes bērniem agrā vecumā ir daudz izteiktāks nekā vecākiem bērniem, var mēģināt pieradināt bērnu iet uz podiņa laikā pēc brokastīm. Defekācija daļēji notiek patvaļīgi: vēdera sienas un diafragmas muskuļi saraujas vienlaicīgi ar ānusa sfinktera (ārējā gredzenveida muskuļa) atslābšanu. Neapzinīgo defekācijas procesa daļu nodrošina iekšējā sfinktera atslābšana un resnās un taisnās zarnas saraušanās, un tajā pašā laikā notiek zarnu satura izspiešana. Zarnu iztukšošanas priekšnosacījumi ir taisnās zarnas izstiepšanās, kas stimulē nervus, kas atrodas uz tās sieniņas, bet, ja bērns šo signālu ignorē, tad taisnā zarna adaptējas savam palielinātajam apjomam, un stimuls kļūst arvien vājāks, līdz izzūd pavisam.
Bet tagad daži vārdi par nepieciešamajām ērtībām.

Kādam ir jābūt ideālam podiņam? Tam, patiesībā ir jābūt vienkārši podiņam, nevis kam citam. Tam nav jābūt par rotaļlietu, muzikālo instrumentu, nedz arī par krēslu. Tas kalpo tikai un vienīgi konkrētam mērķim, un mazā cilvēciņa uzmanība nav no šī mērķa jānovērš. Ja jūsu nopirktais podiņš izskatās pēc krēsla, nebrīnieties pēc tam, ka gan autokrēsliņš, gan parastie krēsli būs slapji, jo bērniņam vienkārši nostrādās reflekss uz tā priekšmeta, kurš izsauks zināmas asociācijas. Ir nepieciešams, lai podiņš tiktu uztverts nevis kā rotaļlieta, bet kā priekšmets, kuram ir noteikts pielietojums, tāpēc nevajadzētu iedrošināt bērna rotaļas ar podiņu (protams, cita lieta ir, kad kakā lācītis Pūks vai čurā mīļā lelle). „Šis ir krēsls. Uz tā sēž” – un pēc analoģijas – „šis ir pods, tajā čurā un kakā”.

Tautā klīst stāsts par meitenīti, kuru uzsēdināja uz dziedošā podiņa. Viņa pačurāja, un tajā pat mirklī pavisam negaidīti sāka skanēt uzmundrinošā dziesmiņa. Bērns pārbijās un nokrita, tā rezultātā par podiņu varēja aizmirst uz pusgadu, jo bērns piekrita čurāt tikai tajās vietās, ko uzskatīja par drošām, bet pods un viss pārējais, ko vecāki bērnam piedāvāja noteiktajam mērķim, bērna izveidotajā drošo vietu sarakstā neietilpa... Podiņam ir jābūt ērtam, siltam, jo auksts sēdeklītis var uz ilgu laiku sabojāt bērna attiecības ar podu, kuras vēl pat nav izveidojušās. Ideālā gadījumā sēdeklim ir jāatkārto bērna anatomiskos izliekumus, vēlams, lai podiņam būtu ērts muguras balsts – šādi podiņi ir fizioloģiski un ergonomiski. Puisīšiem domātajiem podiņiem piemīt garenāka forma, kā arī paaugstināta priekšējā barjera. Starp citu, tas nav principiāli – vai tas ir podiņš vai lielais tualetes pods (protams, ar speciālo bērnu ieliktnīti). Ņemot vērā to, ka process var ieilgt, it īpaši sākumā, podiņš ir labāks tādā ziņā, ka atrasties kopā istabā ir patīkamāk nekā šaurā tualetē. Kombinēt podiņu ar tualetes podu ir pilnīgi pieņemami, it īpaši puisīšiem. Tualetē noliktais speciālais paliktnis, lai varētu pačurāt, ir apzināta iekļaušana pieaugušo pasaulē. Un, ja vēl piedevām, tētis (patēvs, vectētiņš vai vecākais brālis) atradīs laiku parādīt bērnam, kā to dara, tad pamatots lepnums uz kādu nedēļu vai divām ir garantēts.

Par ražošanas procesa ilgumu: ir bērniņi, kas var sēdēt stundām ilgi uz ērta, komfortabla un ergonomiska podiņa, apvienojot fizioloģisko procesu ar intelektuālo (grāmatu lasīšana), vai izklaidi (televīzijas pārraižu skatīšanās). To gan nevajadzētu padarīt par sistēmu. 15 minūtes ir pilnīgi pietiekošs laiks, lai uzsāktu un pabeigtu procesu (dažos literatūras avotos norāda ilgumu līdz pusstundai, bet tas laikam attiecas uz pašiem nesteidzīgākajiem).

Sezonālās atšķirības: ziemas apmācības nianse ir apģērba daudzums, kas ir jānovelk, pirms sēsties uz poda, un, ja vēlme pačurāt ir ļoti stipra, tad principā var arī nepaspēt un saslapināšanās ir neizbēgama. Papildus opcijas: ar savu piemēru rādām vienkāršākos higiēnas paņēmienus – mazgājam rokas pēc tualetes, kaut arī tā (tualete) atrodas iemīļoto rotaļlietu vidū. Ar apnicīgu regularitāti par to pastāvīgi atgādinām. Pēc pāris gadiem atgādinājumi vairs nebūs vajadzīgi.

Tātad, it kā elementāra mazu bērnu pieradināšana pie podiņa patiesībā atspoguļo virkni psihomotoriskās un emocionālās attīstības pazīmju šajā vecuma periodā. Pieradināšana pie podiņa ir nobriešanas process, kas atspoguļo bērna attīstības un neirofizioloģisko funkciju veidošanās dinamiku. Sanitāri – higiēnisko paradumu veidošanos vajadzētu uztvert kā iespēju vecākiem, it īpaši mātei, saprast bērna mācīšanas procesu un darboties ar viņu kā ar līdzīgu, lai sasniegtu kopīgu mērķi.

Vēlu veiksmi šajās dabiskajās un, kā izrādās, ļoti smalki organizētajās lietās!

* Мota D.M. , Barros A.J.D. Toilet training: methods, parental expectations and associated dysfunctions. J. Pediatr. (Rio J., 2008)

** Brazelton T.B. A child-oriented approach to toilet training. (Pediatrics. 1962); Brazelton T.B, Christophersen A.R, Frauman A.C et al. Instructions, timeliness, and medical influences affecting toilet training. ( Pediatrics. 1999)

*** Kiddoo D. un līdzautori. Agency for Healthcare Research and Quality,2006

Rakstu apspriežam un jautājumus uzdodam šeit

04	Publicēts: вторник, 4 декабря 2012 Skatīts 8803

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas