 | 
|
по-русски latviski |
|
|
по-русски latviski |
|  | irsi Lai es varētu kārtīgi izzīst pieniņu un nenodarītu tev sāpes barošanas laikā, iemāci mani pareizi satvert krūti. Protams, es arī pats varu mēģināt to satvert, bet ja nu es izdaru ko nepareizi, un tev tas būs nepatīkami? Palīdzi man – pasniedz man krūti tieši mutītē! Krūti visērtāk ir turēt „laiviņā” – četri pirksti apakšā un īkšķis augšā, pie areolas – uz robežas starp brūno un balto ādu. Tad tavi pirksti man netraucēs aptvert krūtsgalu un lielāko areolas daļu.
Pārbaudi: Mēs ar Robīti ilgi mācījāmies – pirmo nakti dzemdību namā es vispār negulēju, jo Robi nevarēja atraut no krūts. Es nevarēju atslābināties, mēs joprojām mācījāmies: atkal ilgi likāmies pie krūts, niķojāmies, mēģinājām no jauna. Es izjutu gan mīļumu, gan arī dusmas uz sevi, kad redzēju, kā mazulis vēra vaļā mutīti, elsa un pūta, kā dzenis ar degunu sitās pret krūti, bet es tā arī nevarēju pareizi pasniegt viņam to nelaimīgo krūti. Bet, kad mums beidzot viss izdevās, abi bijām laimīgi – mazulītis šņāc, mamma vēro un priecājas un neizjūt nekādu diskomfortu. Tā ir tāda laime – skatīties, kā sīcītis milzīgā ātrumā ņammā iekšā pieniņu, un tas māmiņai ir kā „orgasms”. Līdz pat šim brīdim es nesaprotu, kur ir tās trakās sāpes, par kurām man stāstīja dažas pieredzējušas māmiņas. Protams, sākumā pat vienkārši nēsājot Pamelai Andersonai aizlienētās krūtis ir grūti un nepatīkami, un jā, kad pieliek bērnu pie krūts ir nelielas sāpes, bet tās ātri pāriet, un vēlāk tās izzūd pavisam. Man nebija nekādu sasprēgājumu, tā kā es ar pārliecību varu teikt: tas nav vienmēr visām, no tā var izvairīties, tam nedaudz veltot laiku. Cik bieži mani ir jābaro? Speciālisti uzskata, ka, ja tu mani pie krūts liec retāk nekā 10-12 reizes diennaktī, tad man būs par maz pieniņa. Es viņiem piekrītu, mammīt – jo vairāk, jo labāk! Es vēl nesaprotu, kas ir izsalkums, es vienkārši jūtos uztraucies. Zīšana man palīdz tikt vaļā no šīs nepatīkamās sajūtas, tāpēc es gribu krūti ne tikai tāpēc, lai pieēstos, bet arī, lai nomierinātos un pabūtu kopā ar tevi. Es neierobežoju Robim zīdīšanu. Es neievēroju nekādus ritmus, ja nu vienīgi to, ka jābaro ik pa 1.5 – 2 stundām. It kā šķiet, ka tas ir nieks, bet – nekā! Es vairākkārt modināju sīko – sākumā gulēšanas laikā viņš kategoriski atteicās ēst, es viņu modināji ļoti ilgi, izmantojot dažādus viltīgus paņēmienus, jo man jau krūtis plīsa vai pušu. Tomēr ēdināšana pēc pieprasījuma var būt arī pēc māmiņas pieprasījuma. Tā kā nebaidieties, ja jūtat, ka viss, vairs nevar izturēt, tad droši modiniet un barojiet mazo, tas ir daudz labāk, nekā iegūt laktostāzi! Attiecībā uz likšanu pie krūts – o, jāāā! To ir daudz, ļoti daudz: kaut kas kaut kur noskanēja – mazais nobijās – pie krūts, nosala kājas pirkstiņš – pie krūts, nepatīk izvēlētā mūzika – pie krūts, sarūgtināja neskūtais tētis – pie krūts! Ir miljons iemeslu! Palīdziet mazajam novērst bailes un uztraukumus ar gardumiņu un māmiņas siltumu. Ja tu uztraucies, ka es nepietiekami ēdu, tad pārbaudi, vai man pietiek pieniņa. Paskaiti, cik bieži es piesmērēju autiņus: ja es čurāju 12 reizes diennaktī vai biežāk, tad man piena pietiek. Es augu nevienmērīgi, tāpēc nevajag mani svērt katru dienu – pietiek ar vienu reizi nedēļā, var pat vēl retāk. Ir labi, ja es pieņemos svarā no 125 līdz 500 gramiem nedēļā. Goda vārds, es neuztraucos! Bet vienreiz gan skaitīju čurāšanas reizes... Un, kad mēneša vecumā svari parādīja 5.500 kg, es nomierinājos – tad jau nu noteikti viņam pietiek piena.
Mitekļa iekārtošanai es ķēros klāt vēl pirms Robīša piedzimšanas. Steidzamā kārtā tika saskaitīti mājās esošie spilveni, noskatītas barošanas vietas un sarūpēti autiņi. Par neaizvietojamu palīgu kļuva lielais pakavveida spilvens, kas aizvietoja kaudzi parasto spilvenu. Tas atrodas manā viesistabā uz dīvāna. Te ir arī televizors, laptops un virtuve. Ļoti ērti – var pat atbrīvot rokas (uz šī spilvena bērniņš mierīgi guļ pats) un iedzert tējiņu ar cepumiņiem. Autiņi arī ir izlikti pa visu dzīvokli – tad jāpaliek apakšā bēbim, tad kaut kas jāsatīra, un arī manas piena strūklas ne ar ko citu apslāpēt nav iespējams. Toties attiecībā uz apģērbu gan es neiespringstu – pa māju staigāju sporta krūšturī (par laimi ir silts). Ja zīdīšanas laikā tu būsi mierīga un laimīga, tad arī pieniņš nāks viegli, un es būšu apmierināts.
Un tad vienreiz viss izdevās pats no sevis – mēs barojāmies uz spilvena; tad Robītim palika garlaicīgi, un viņš pieprasīja, lai pamaina viņa ķermenīša stāvokli; es viņu pārliku pār plecu un pati paliku sēdēt un skatīties televizoru. Pēc kāda laika Robīts sāka dīdīties, bet man bija tik nogurušas rokas, lai atkal turētu viņu „šūpulītī”, ka es vienkārši mazliet nošļūcu līdz pusguļus stāvoklim un sāku lēnām laist Robīti sev uz vēdera. Bet Robītim pa ceļam kaut kā izdevās pieķerties pie krūts, un tā mums spontāni sanāca poza „es pie mammas – vēderiņš pie vēderiņa”. Tagad trīs pozas, kas mums ir iegājušās, ir šīs: pa nakti – guļus, pa dienu – šūpulītis un guļus uz krūts. Konsultanta komentārs Natālija Širogorova, sertificēts krūts ēdināšanas konsultants
Mazulis piedzimst ar stipri attīstītu zīšanas refleksu, bet viņam nav zīšanas prasmes. Māmiņas un bērna uzdevums ir iemācīties krūts ēdināšanu; jaundzimušajam – jāapgūst prasmi pareizi satvert krūti, un māmiņai – pielikšanas pie krūts tehniku. Kas tad ir nepieciešams, lai krūts barošana sagādātu prieku gan māmiņai, gan jaundzimušajam? Lai māmiņa varētu barot bez nepatīkamām un sāpju sajūtām? Lai mazulis nenogurtu, nerītu gaisu un labi pieņemtos svarā? Dažkārt nākas konsultēt māmiņas pa telefonu, izstāstot pareiza satvēriena pamatprincipus. Uzskaitīšu tos arī šeit. Sāksim ar to, kā ir jātur krūts un kādā pozā ir vieglāk pielikt pie tās mazuli. Pirmkārt, māmiņai pašai būtu jāiekārtojas ērti, apliekot sev apkārt spilvenus. Pirmajos mēnešos zīdīšanas reize var būt diezgan gara, un ir ļoti grūti ilgstoši nekustīgi sēdēt vienā pozā – muskuļi sasprindzinās, sāk sāpēt mugura, māmiņa domā tikai par to, kad beidzot mazulis atlaidīs krūti. Domājam par savu komfortu. Var apsēsties uz dīvāna, lai tā atzveltne kalpotu par balstu jūsu mugurai, labi, ja var zem kājām palikt kādu ķeblīti, lai celīši būtu augstāk. Uzlieciet sev uz ceļgaliem pakaviņu vai spilvenu, uz kura varēs noguldīt mazuli. Bērniņu liekam tā, lai viņš gulētu jūsu krūts augstumā, uz sāniem, vēderiņš pretī mammas vēderam, rociņas uz krūtīm, raugāmies, lai apakšējā nepaslīdētu mammai zem paduses. Pirmajās dienās, kamēr šī prasme vēl nav apgūta, ir labi pielikt bērnu pie krūts „krusteniskā šūpulīša” pozā. Māmiņa tur bērnu ar pretējo roku, t.i. liekot pie kreisās krūts, mazuli turam ar labo roku, pieturot visu muguriņu un galviņu. Tādā pozā māmiņa var vadīt bērniņu, uzliekot viņa galviņu sev uz krūts.
Māmiņa var sajust sāpes satveršanas brīdī, pēc dažām sekundēm sāpes pāriet. Ja apakšējā vai augšējā lūpiņa bērniņam ir vērsta uz iekšu, tad var uzmanīgi ar savu pirkstiņu to pagriezt uz ārpusi. Ja sāpes nepāriet, ielieciet savu mazo pirkstiņu mazuļa mutes kaktiņā, lai viņš varētu aizsniegt krūti, netraumējot krūtsgalu Atkārtojiet vēlreiz, nebaidieties. Mācīšanās var aizņemt kādu laiku, jo māmiņa nekad iepriekš nav likusi pie krūts mazuli, viņai ir jātrenējas. Rakstu apspriežam šeit
© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas |
| Рига, Латвия | |||
| Ceturtd., 21/11 diena  1°..3° | Ceturtd., 21/11 vakars  -1°..1° | Piektd., 22/11 nakts -1°..1° | Piektd., 22/11 rīts  -1°..1° |
Piedavāts Gismeteo.Ru | |||
