Krizdole

Janvāris un mazliet arī februāris – Punktiņš, punktiņš ... Pēcsvētku laiks jeb Atkal tā skola! Biju jau pieradusi no rītiem doties uz darbu viena, kā arī vakarus pavadīt nestresojot par nepildītiem mājasdarbiem un nekārtībām skolas somā. Bet arī brīvdienām reiz pienāk beigas, lai kā to negribētos gan man, gan manai pirmklasniecei. Evija uz skolu dodas bez liela entuziasma. Jā, satikt klasesbiedrus, šķiet, gribas, bet ne jau stundas un mājasdarbus. Man arī grūti pieslēgties atpakaļ mācību kontroles procesam, vēl jo vairāk tāpēc, ka nedēļa sākas ceturtdienā un ātri vien pienāk brīvdienas. Šoreiz brīvdienas ir aktīvas, pareizāk sakot, aktīva sestdiena. Evijai ir diena kopā ar mammu, individuālais laiks, jo mazā māsa paliek mājās ar auklīti, bet mēs dodamies vispirms paslidot, tad pusdienās restorānā un tad iepirkties. Pārrodamies mājās nogurušas, bet atpūtušās. Varbūt šāda laika pavadīšana(divatā) kaut kā palīdzēs uzlabot mūsu saspīlētās attiecības.

10. – 16. janvāris - Meklējam gaismu tuneļa galā

Evijas skola ir pievienojusies „burkāngrauzēju” skolām – iesaistījusies veselīgās pārtikas programmā. Aptuveni vienu mēnesi bērniem katru dienu skolā tiek izsniegti svaigi vietējie dārzeņi vai augļi. Pirmajā dienā tas ir ābols, bet pēc tam sola burkānus. Pagaidām izklausās labi, arī burkāni meitai tīri labi garšo.

Otrdien Evija pēc skolas sazvana aukli un palūdz, lai viņai atnāk pakaļ ātrāk, jo esot jau izmācījusies un gribot ātrāk uz mājām. Vakarā apskatos, ka mājasdarbi tiešām izpildīti, bet nepasekoju līdzi tam, kas darās dienasgrāmatā, jo man tiek pateikts, ka tur nekas jauns priekš manis nav. Vēl nopriecājos, ka bērns kļūst patstāvīgāks, nav vairs jāseko līdzi pilnīgi katram sīkumam. Šodien skolā dalīti burkāni – viens tāds atceļo uz mājām, jo izrādījies visai negaršīgs. Liels, resns un zaļgans. Tiešam negaršīgs. Žēl, protams, jo ideja jau tam visam pamatā ir pat ļoti laba. Tikai izpildījums, kā vienmēr, ne tāds, kā gribētos.

Trešdien no rīta pa ceļam uz skolu bērns sāk stāstīt par koncertu, kas būšot vakarā. Es zinu, ka vakarā skolā ir sapulce nākamajiem pirmklasniekiem un tur ir paredzēts koncerts, kur uzstājas skolas dejotāji un dziedātāji. Tā kā man nekāda informācija par Evijas dalību koncertā nav, tad saku, ka Evija uz koncertu iet nedrīkst (nodomāju, ka bērns grib iet skatīties). Ievēroju, ka no rīta garderobē dažas mammas ienes meitenēm svētku tērpus, bet nodomāju, ka tie bērni ir lūgti piedalīties koncertā.

Trešdienas laikā man rodas ideja par Evijas darbu un nedarbu atsekošanas „tāfeli” – vietu, kur atzīmēt labo un noteikt mērķi, kuru var sasniegt ar labiem darbiem.

Mērķis – Evijas pašas izvēlēta balva. Rokoties pa internetu, pamazām izdomāju kā tam visam jāizskatās un jādarbojas. Pa ceļam uz mājām pēc darba iepērku uzlīmes un vakarā top pirmais variants. Evija nepacietīgi riņķo man apkārt, prasot, kas tas būs, kam tas būs. Nolemjam, ka atskaites punkts būs šīs nedēļas sestdiena un „akcija” turpināsies kopumā 4 nedēļas, nedēļai beidzoties piektdienā, lai sestdienu var izmantot balvas saņemšanai. Balvas būs 1x nedēļā mazās, pēc 2 nedēļām lielāka un beigās jau lielā balva. Izstāstu par to, kas jāizdara, lai katrā pozīcijā dabūtu uzlīmi. Pavisam ir 6 pozīcijas, kurās uzlīmes dod punktus, un viena, kurā uzlīme punktus ņem nost (piezīmes skolā). Pagaidām bērns vēl to uztver kā jautru spēli. Kas būs tad, kad uzlīmes negribēs tik viegli ceļot uz savu plānoto vietu ... skandāli, vismaz sākumā, garantēti.

Diemžēl vakarā es uzzinu, ka arī Evijai koncertā tomēr bija jāpiedalās, jādzied korī. Tas bija ierakstīts dienasgrāmatā. Bet tā kā tur ir arī piezīme par neizpildītu mājasdarbu, tad dienasgrāmata no manis tika cītīgi slēpta iepriekšējā vakarā un pat somas saturu pārbaudīt neļāva, kad apjautājos, vai viss vajadzīgais salikts iekšā. Es nodomāju, ka tur viss kārtībā, paļāvos uz bērna teikto - un atkal kārtējā vilšanās. Nu neko, koncertā bērns nepiedalījās. Dienasgrāmatu es šonedēļ pirmoreiz ieraugu tikai šovakar, kopā ar informāciju vecākiem, piezīmi par neizpildīto mājasdarbu un nesmukiem ķēpājumiem.

Izskatās, ka mana ideja par uzlīmēm ir nākusi tieši laikā, lai gan radusies pilnīgi negaidīti un nesaistīti ar šodienas notikumiem.

Jaunā ēra, jeb Kā Evija uzlīmes pelnīja - no 15.01 – 11.02.

No sestdienas sāk „strādāt” Evijas darbu un nedarbu atsekošanas sistēma jeb „punktu lapa”. Uz lielās A3 formāta lapas sarakstīti veidi, kā nopelnīt punktus, un tas viss sadalīts 4 nedēļu laika periodam. No sestdienas tāpēc, ka tad nedēļa beidzas piektdienā un tai sekojošās brīvdienās ir iespēja saņemt balvu vai gluži otrādi – brīvdienas pavadīt tikai mājās.

Plusojas punkti par:

1. Mājasdarbiem un dienasgrāmatu (viss izpildīts un dienasgrāmatā stundas sarakstītas uz priekšu 1 nedēļu)
2. Izskatu, kārtību – drēbes pa vietām, pārģērbšanās mājas drēbēs, nestaigāšana naktskreklā utt.
3. Labu uzvedību
4. Lasīšanu (vismaz 2 lapas katru dienu)
5. Aukles punkti – auklīte dienas beigās dod savu vērtējumu par to, kā Evija uzvedusies

Mīnusojas punkti par:

1. Piezīmēm dienasgrāmatā.

Pirmajā nedēļā atļauts pazaudēt 4 punktus, otrajā - 3, bet pēc tam tikai 2 punktus. Lielais gala bonuss ir akvaparks. Bet ir pāris bonusi pa vidu – pusdienas brīvdienās sushi restorānā vai KKM ekskursija, vai kas cits.

Samērā smags periods ir pirmās divas nedēļas, jo Evija beidzot saprot – joki mazi. Atlaides nekādas nebūs un zaudētie punkti reāli arī nozīmē to, ka brīvdienu izklaides tiek atceltas. Kopumā lielākās problēmas ir vakaros, kad Eviju pieskata aukle – tieši par savu slikto uzvedību tad Evija pazaudē punktus.

Otra problēma – skola un piezīmes. To šajās 2 nedēļās ir pat veselas 3. Viss dēļ neuzmanības. Aizmirst ierakstīt mājasdarbus, aizmirst man pateikt par skolotājas ziņojumiem vecākiem.

Otrajā nedēļā vēl arī tam visam pievienojas uzvedības problēmas mājās, īpaši brīvdienās – skandalējam abas ne pa jokam.

Bez tam Evija ir sākusi piektdienās nākt mājās viena pati pēc skolas, jo stundas beidzas tieši tad, kad mazajai māsai ir diendusas laiks. Mēs esam vienojušās, kurā brīdī un kam viņa zvana – man, kad iziet no skolas un pēc tam, kad ir jau mājās, bet auklei tad, kad ir pie durvīm, lai viņu ielaistu iekšā. Pirmajā piektdienā viss kārtībā, bet otrajā paredzētā zvana no Evijas vietā mani sazvana Evijas skolasbiedrenes mamma, lai pateiktu, ka Evija pie skolas spēlējas sniega kaudzē. Tā vietā, lai taisnā ceļā dotos mājās ... Nu jā, ārā smuka saulīte, bērns nolēmis paelpot svaigu gaisu un pavisam aizmirsis par to, kurp jādodas.

Līdz ar to tiek atceltas gan brīvdienās plānotā ekskursija, gan arī plānotās kopīgās pusdienas ārpus mājas ar mammu un omīti, kura ciemojas pie mums tieši tad. Ir asaras, ir neizpratne, ir garumgarie skaidrojošie stāsti no manas puses par to, kāpēc ir tā kā ir un kā varēja būt arī viss savādāk Vienu brīdi man jau šķiet, ka „punktu plāns” ir izgāzies un atkal viss velti. Bet tad seko samēra normāla nedēļa Nr.3, kurā pazaudēts ir tikai 1 punkts par slinkošanu brīvdienās un mājasdarbu nepildīšanu laicīgi. Šķiet, ka ideja sāk strādāt, un Evijai seko arī ilgi gaidītā balva – piektdien pēc skolas dodamies kopā ar KKM Kāpēcīšiem ekskursijā uz fabriku „Mario”. Es esmu speciāli paņēmusi darbā brīvdienu, lai varētu Eviju izņemt no skolas un paspēt aizvest. Prieks par jauko pēcpusdienu ir abpusējs – gan Evija sajūt, kādi augļi ir labai uzvedībai, gan arī man prieks, ka varu palutināt savu pelīti.

Nedēļa Nr.4 iekrīt tieši brīvlaikā, līdz ar to man nākas domāt kaut ko, ar ko Evija var nopelnīt mājasdarbu sadaļai punktus. No vienas puses, ir jau brīvlaiks, būtu jāatpūšas, bet no otras – skolotāja brīdināja, ka pēc brīvlaika, kad bērni beigs slimot, būs iekavētie kontroldarbi. Līdz ar to ļaut tagad pa mājām veselu nedēļu tāpat vien vaļoties nebūtu prātīgi. Katrai dienai iedodu pāris lapas ar uzdevumiem matemātikā un latviešu valodā. Negribīgi, karojot ar aukli, bet tomēr pilda. Diemžēl šajā nedēļa atkal ir vairāk mīnus punktu, jo Evijai gribas paslinkot un aizmirstas, ka ir šis tas arī jādara un norunas jāpilda.

Četras nedēļas pagājušas, ir sestdienas rīts un mēs abas kopā ar meitu skaitām punktus. Būs vai nebūs akvaparks, tāds ir jautājums... un atbilde ir „Nebūs!”. Pietrūkst viena vienīga punkta. Omīte pa telefonu jau cenšas mani iežēlināt un saka, lai iedodot punktu no viņas, bet noruna ir noruna. Kā par brīnumu, Evija šo faktu uztver mierīgi un pat piekrīt, ka taisām jaunu „punktu lapu” uz nākamajām nedēļām, kur viņa turpinātu pelnīt punktus akvaparkam. Tā nu pie sienas uzrodas jauna tukša lapa.

Kādi ir mani secinājumi pēc šīs metodes lietošanas? Jāsaka, ka tā strādā. Protams, tāds plāns nav domāts uz mūžīgiem laikiem lietošanā ieviešams, bet noteiktam periodam – jā. Man nolūks ir „dabūt uz sliedēm” Eviju, mēģināt viņu kaut kā pārslēgt no „bērnudārznieka” statusa uz „skolnieka” statusu, kad mainās pienākumi, tiesības un viss dienas ritms. Kardināli mainās atbildības līmenis – to saprast ir šausmīgi grūti bērnam, kuram līdz šim bija ļauts ļoti daudz brīvas vaļas.

Kas ir mainījies?

Pirmkārt, Evija cenšas laicīgi iziet no skolas, kad aukle ar mazo māsu atnākušas pakaļ. Zina, ka kavēšanās dēļ (bezjēdzīgas) var pazaudēt punktu no aukles. Tāpat arī attieksme pret aukli ir savādāka, lai gan tāpat jau gadās, ka abu strīdi jāizšķir man pa telefonu no darba. Bet arī aukle atzinās, ka punkti palīdz. Otrkārt, Evija ir sākusi piedomāt pie tā, kur likt/nelikt savas drēbes, novākt aiz sevis. Arī istabā kārtību panākt ir vieglāk – atliek piedraudēt ar punkta zaudēšanu. Treškārt ... mēs mazāk strīdamies. Jo ir zināmas lietas, kuras būs jāizdara tik un tā, līdz ar to par tām strīdēties ar mammu ir bezjēdzīgi. Var izpildīšanas laiku pārcelt, bet ne uz citu dienu. Līdz ar to mierīgāk tiek uztverti mani lūgumi kaut ko sakārtot, novākt utt. Ceturtkārt. Ja mamma ir pateikusi, ka kaut kas nepienākas, tad tā tas arī paliek. Ja ekskursija ir atcelta, tad nekādas asaras vai histērijas nelīdzēs. Tātad mammas teiktais ir jāuztver pilnīgi nopietni. Varbūt no malas tas viss pēc kaut kāda „cietuma režīma” izklausās, bet tā, kā bija līdz tam, tā arī nevarēja vairs turpināties. Visas pirms tam izmēģinātās metodes nenostrādāja, nācās meklēt kādu iedarbīgāku vai, drīzāk, vizuālāku – tāda lapa pie sienas ik dienas atgādina par uzstādītajiem spēles noteikumiem un neļauj aizmirst pildīt savas norunas ne man, ne bērnam.

Apspriežam rakstu šeit

17	Publicēts: четверг, 17 февраля 2011 Skatīts 4526

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas