Krizdole

14.-17. septembris – Skolas ekskursija 14.septembris – atkal trauma Pēcpusdienā manā telefonā zvans no neatpazīta numura. Paceļu, fonā klusums un pēc tam kāds sāk klusītiņām šņukstot kaut ko murmināt par sāpošu pirkstu. Meita! Izrādās, keramikas pulciņā uzdevusi ar koka āmuru pa pirkstu. Pēc tam aizvesta pie medmāsas, kura ir arī mūsu kaimiņiene un tagad zvana no viņas telefona – vai drīkst doties mājās ātrāk kopā ar viņu. Nu labi, pirkts cietis(zilums uz naga), pārdzīvojumi, lai jau nāk mājās. Hmm, varbūt mēģināt sarunāt ar kaimiņieni, ka viņa vēl kaut kad atved, ja mēs pakaļ paši netiekam. Būs jāaiziet parunāties.

15.septembris – satraukumu pēcpusdiena „Kur pazudusi Evija?”

Šodien aktīva diena, jo ir gan sporta stunda, gan pēc tam dejošanas un koriģējošās vingrošanas pulciņi pēc stundām turpat skolā, pagarinātās dienas nodarbību laikā. Viss jau būtu labi, tikai atnākot meitai pakaļ ap puspieciem, neatrodu viņu ne klasē, ne atpūtas telpā. Ne skolotāja, ne arī klases meitenes nezina, kur bērns ir. Tiek izteikti minējumi, ka aizdevusies līdzi pārējiem, kas gāja uz keramikas pulciņa nodarbību. Tā arī ir. Esmu dusmīga kā pūķis, bērns nesaprašanā: „Bet es taču pati no savas naudiņas apmaksāju!” (zobu fejas naudiņu noziedoja vienas nodarbības apmaksai, jo tas ir maksas pulciņš – 1 Ls par reizi, ko līdzi dodu es). Es dusmīga, jo neviens nav pasekojis tam, kur bērns atrodas, kā arī par to, ka tagad mājās pildīs mājasdarbus, kaut gan speciāli tam bija atvēlēts laiks pagarinātās dienas nodarbību laikā pēc pēdējā ieplānotā pulciņa līdz brīdim, kad es nāku pakaļ viņai.

Mājās ejot izrunājamies par to, kāpēc tā darīt nedrīkstēja un ko darīsim turpmāk. Sods no manas puses sekos, pagaidām domāju kāds (iespējams, netiks palaista uz keramiku nākamnedēļ, ieplānotajā reizē). Šoks jau man bija labs – bērna klasē nav, jakas arī nav skapītī (jāiet pa āru uz pagrabu, kur notiek nodarbības, līdz ar to viņi velk jakas), bet klasē mani sagaida Evijas bērnudārza meitenes ar izsaucieniem „Evijas nekur nav!”. Varētu jau rīt atcelt viņai piedalīšanos ekskursijā par sodu, bet tā kā es pati līdzi braukt esmu pieteikusies, lai palīdzētu klases audzinātājai, tad to atcelt nesanāks.

Vakarā stāstu savai mammai pa telefonu dienas piedzīvojumus ar meitu, bet pretī saņemu: „Tu jau arī biji tāda brīvdomātāja.....”...njā, ābols no ābeles tālu nekrīt. Ko tik man visu nenākas uzzināt par sevi tajā vecumā, ko pati jau esmu veiksmīgi piemirsusi.

16.septembris – Ekskursiju dienu skolā jeb „Nu mēs padzīvosim zaļi!”

Skolai ir tradīcija, kad rudenī vienu dienu pilnīgi visas klases kaut kur dodas – kurš ekskursijā, kurš uz muzeju, kurš uz atrakciju parku (Tarzānu vai Akvalandi). Arī mūsu pirmklasnieki dodas ar autobusu uz zemnieku saimniecību „Zaķīši”. Jāsaka, ka mums ir ļoti paveicies ar audzinātāju, jo no vecāku puses tiek prasīts samaksāt par ekskursiju un atvest no rīta bērnu. Audzinātāja pati izlēmusi, kur doties, ir sameklēts autobuss, izdomāta programma (desiņu cepšana pēc ekskursijas). Un viņa pat ir gatava doties viena ar savu klasi, ja neviens no vecākiem līdzi nepieteiksies, bet tomēr lūdz, vai nevarētu kādi vismaz 2 pieteikties palīgā. Brauc mūsu klase kopā ar otru pirmklasnieku klasi, lai sanāk lētāk autobuss.

Tā kā man pēdējā nedēļa pirms darba gaitu atsākšanas, bet Elizabetei pierašanas pie aukles laiks, tad mana klātbūtne mājās dienas laikā nav vēlama, un es varu doties līdzi savai pirmklasniecei ekskursijā (par ko ļoti iepriecinātas ir bērnudārza grupiņas meiteņu mammas, kuru atvasītes tagad mācās mūsu skolā). Evija gan tiek noinstruēta, ka es braucu līdzi kā „publiskā” mamma, t.i., palīdzēšu jebkuram no bērniem, ne tikai viņai. Protams, bērns samulst, kā tad tā, bet nu beigās tomēr vienojamies. Vienīgi viņa palūdz, vai es nevarot tomēr nepalīdzēt vismaz tiem, ar ko viņa nedraudzējas (vienam puikam)?

Iepriekšējā dienā pirms ekskursijas vakarā ir stipra lietusgāze – tramīgi lūkojos pa logu ar cerību, ka ekskursijas dienā tomēr nebūs lietus. Cerības piepildās, un lietus mūs apciemo tikai uz minūtēm 5 jau piknika beigu daļā, kā arī atgriežoties Rīgā.

No rīta tiek aktīvi smērētas maizītes, krāmēta ceļasoma (maizītes, gurķi/tomāti pie desiņām jau sagriezti, padzerties mums abām ar meitu, pudele ūdens rezervei, salvetes, maisiņi atkritumiem utt., mitrās salvetes, lietussargs). Aizmirstu nazi un plāksterus (vai kaut ko aptieciņveidīgu), bet iztiekam bez tā. Diemžēl galīgi nebiju ieklausījusies skolotājas teiktajā par nodrošināšanos pret lietu un iedevu Evijai lietussargu, kurš pēc nelielas kaujas autobusā atceļoja pie manis (nācās nosarkt gan par meitas kauslīgumu – deva pretsparu kaimiņam priekšējā solā, gan par savu neapdomību). Līdzi turpmāk došu lietusmētelīti!

Evija arī satraukta pamostas pat pirms zvana pulkstenis, ātri taisās un steidzina mani uz skolu – ka tik nenokavējam autobusu. Ieraugot klasē savu „ganāmo” pulku, mazliet pārņem bailes, vai tikšu galā. Bet, kā jau tas bija gaidāms, skolotāja bērniem ir autoritāte – ko viņa nokomandē, tas tiek arī izpildīts. Mums abām pavadošajām mammām atliek tikai piepalīdzēt pievaldīt kaut kur 45 aptuveni septiņgadniekus, kas dodas pirmajā ekskursijā bez vecākiem, ar autobusu. Vēl līdzi dodas viena vecmāmiņa, bet viņa vairāk rūpējas par sava bērna labsajūtu un īsti pieskatīšanā/pakoriģēšanā neiesaistās aktīvi.

Pa ceļam bērnu sajūsmu izraisa viss – gan pats autobuss, gan tas, cik labi redzams ceļš, it īpaši iebraucot mežainākā apvidū, kad koki ir tādi lieli turpat blakus aiz loga, gan arī brauciens pa šauru un kalnainu zemes celiņu, kur man pašai priekšējā solā sēžot brīžiem liekas, ka mēs tur neizbrauksim. Meita sēž autobusa vidū, mammas un skolotājas priekšā.

„Zaķīši” ir saimniecība, kur audzē trušus, kazas, cūkas, govis, pīles, zosis, vistas un tas viss ir apskatāms, kazas un truši pat pabarojami, bet trusīši arī paglaudāmi. Katram bērnam tiek izsniegta glāze ar barību un pirmās tiek apciemotas kazas, kuras gan dzīvo kopā vēl arī ar cūkām un govīm. Uffff, kas par spiedzieniem – bailīgi taču no rokas barot tādus ragulopus, no kuriem 2 pat pamanās izmukt no aizsprosta laukā un doties iepazīties ar prom skrejošajiem spiedzējiem. Kad glāze tukša, var dzīvniekus paglaudīt tāpat vai naudīgākie dodas iepirkt vēl glāzi barības (pirmā bija iekļauta summā, ko apmaksāja vecāki). Man gan nākas Eviju atturēt no šī soļa, lai gan ekskursijas beigās tomēr piekritu nosponsorēt vienu ekstra barības glāzi arī viņai.

Pēc tam visi dodas uz trušu dārzu, kur mēģina atrast kādu vēl ne pārāk pārēdušos grauzēju, kas piekristu apmaiņai pret trauku ar ēdienu ļauties sevi papaijāt. To gan ir pagrūti izdarīt, jo pārdesmit minūtes atpakaļ te to pašu darīja bariņš bērnudārznieku no iepriekšējās ekskursijas. Staigāju apkārt skatoties trušus, mazliet bildējot un uzmanot, lai kāds nedara nedarbus. Ne jau trusis, bet gan pirmklasnieks. Pēc tam ir lielais notikums – lēkāšana uz batuta. To ir veseli divi un vienu ieņem puikas, otru meitenes. Ik pa laiciņam mainoties, tiek lēkāts uz nebēdu. Sākumā meiteņu batutu uzmana otras klases audzinātāja, bet pēc tam sanāk, ka pie tā pārņemu dežūru es. Evija arī izlēkājas reizes 3, bet pēc tam atrod, ka interesantāk ir pašūpoties un vēlreiz pabarot kazas.

Kad nu visi ir bez spēka (bērni) un izslāpuši, tad ir īstais brīdis doties cept desas un likvidēt līdzpaņemto maizīšu, ābolu, cepumu un limonāžu krājumus. Mums ir atļauts to darīt ~ 1 km attālumā no saimniecības, pļavas malā, kur ir speciāla ugunskura vieta ar ugunskuru, ko mums iekur pats saimnieks. Bērni iekārtojas pļavā pa grupiņām, skolotājas un mammas ķeras pie desiņu cepšanas un izdalīšanas (kopā ar kečupu/majonēzi un maniem gurķīšiem/tomātiem, kuri, kā par brīnumu, arī tiek ēsti). Ik pa laikam apraugu meitu, kura ērti iekārtojusies ar pārējām bērnudārza grupiņas meitenēm un cītīgi „pikniko”. Jāpaseko arī citiem līdzi, jo daži jau izrāda vēlmi doties „ekspotīcijās”, lai izpētītu upītes dambi, slūžas vai noripotu pa pļavas nogāzi tieši upītē iekšā. Piedraudam, ka iekritušos upē un citos caurumos ārā nevilksim – lai gaida vecākus. Atpakaļceļā uz autobusu, gar ceļa malu pat pagūstam pasēņot un aplaimojam autobusa šoferi ar papildinājumu viņa sēņu spainim – kamēr mēs barojām dzīvniekus, tikmēr viņš aktīvi sēņoja, jau laicīgi nodrošinājies ar zābakiem, spaini, nazi.

Mājupceļš uz Rīgu paiet mierīgi, jo bērni noguruši. Tikai reta galviņa parēgojas virs krēsla atzveltnes, bet ātri vien pazūd. Ekskursija galā. Vēl tikai palīdzam pārvest bērnu pāri ceļam (autobuss šoreiz apstājas ielas otrā pusē) un nogādāt līdz skolai. Pēc tam mēs ar Eviju dodamies mājup – nogurušas, bet arī tīri labi atpūtušās. Diez vai man vēl sanāks līdzi aizbraukt viņiem kādā citā ekskursijā, bet nu es vismaz tagad zināšu, ar ko rēķināties un kā tas viss tur notiek. Maziņi jau viņi vēl, tomēr, lai arī skolnieki.

17.septembris - Paldiesdievampiektdienaklāt!

Šodien Evijai ir 3 stundas un pēc tam vēl 2 pulciņi. Ieplānots, ka no skolas viņu uz mājām atvedīs auklīte, līdz ar to šodien meita beidzot tiek aplaimota ar ziņu, ka drīkstēs paņemt līdzi uz skolu telefonu. Pa ceļam uz skolu seko instruktāža par to, ka nedrīkst telefonu dot svešiem utt.

15 minūtes pirms pēdējās stundas beigām manā telefonā uzrādās, ka zvana Evija. Tā kā es tobrīd runāju pa citu līniju, tad nepaspēju pacelt. Cenšos atzvanīt – nomet klausuli. Es nemierīga, bet nodomāju – varbūt nejauši man piezvanīja, tagad iet vēl stunda, piezvanīšu viņai, kad stunda beigsies. Grasos zvanīt, bet aukle paspēj pirmā – viss kārtībā, visas trīs jau dodas mājup. Fuuuuu.....(vakarā man gan paskaidroja, ka bērns centās man paziņot, ka viņai vēl nav pretī, bet tad ieraudzījusi, ka aukle jau atnākusi un klausuli vairs necēlā – njāaaaaa, bērna loģika....).

Otrs satrauktais zvans seko jau vakarā, kad braucu mājup – šņukstoša balss paziņo, ka viņas jogurta krēms esot atdots māsai kļūdas pēc un man jāapsola nopirkt vietā citu. Tiesa, pārnākto mājās traģēdija jau sen kā piemirsta un jogurts arī vairs neliekas tik būtisks. Bērns priecīgi paziņo, ka esot telefonā atradusi dambretes spēli un starpbrīžos spēlējusi. Domāju, ka viņas telefona lietošanas prasmes pa šo dienu izaugušas ļoti strauji.

Mājās risinām vēl vienu būtiski lietu – cik drīkst atvēlēt laika multfilmām (un vispār TV) pārnākot no skolas. Vienojamies, ka vispirms jāizpilda mājasdarbi vai jāparāda auklei, ka viss izpildīts, un tikai tad var doties pie TV (īstenībā jau maz tagad sanāk TV laika, tikai piektdienā un brīvdienās, jo citās dienās pavēlu ierodas mājās). Diemžēl šodien noteikumi netika ievēroti – vai nu tīšām vai netīšām ir piemirsts par neizpildīto mājasdarbu matemātikā.

20. – 24.septembris – Mamma atgriežas darbā

Šī ir ne tikai pirmā „pilna režīma” nedēļa Evijai, bet arī pirmā darba nedēļa man pēc lielā atvaļinājuma. Līdz ar to rīti ir mazliet steidzīgāki un no mājas dodamies abas mazliet ātrāk kā iepriekšējās nedēļās, jo man pēc tam vēl jāpaspēj uz darbu. 21. septembris – Mazā pļāpiņa jeb Mammu, es gribēju Tev pateikt, ka ... Otrdienas rītā vēl garāžā mani pārsteidz meitas zvans. Hmm, 5 min līdz pirmās stundas sākumam, tikko viņu uz skolu aizvedu, kas gan noticies? Izrādās, es esmu aizmirsusi iedot līdzi naudiņu par pagājušās nedēļas keramikas nodarbību (to pašu, kuras dēļ bija skandāls un kuru, kā tagad es uzzinu, viņa tomēr nav apmaksājusi). Pēcpusdienā atkal zvans: „Mammu, mēs keramikā taisījām medaļas. Tagad iesim launagā.” Vakarā nākas runāt par to, kā jālieto telefons un kādos gadījumos zvanīt, bet kad nē – par keramiku var pastāstīt arī vakarā, mājās. Citādi man katrs zvans no meitas izraisa roku trīcēšanu – kas nu atkal tur noticies. Lai gan ir arī otra problēma – pēc stundām gadās telefonu nedzirdēt, kad auklīte cenšas sazvanīt, lai vienotos par mājās došanās laiku.

Mājās pārnākot – mūsu „cīņu lauki”.

Turpinās radināšanās savākt aiz sevis, koncentrēšanos uz mācībām nevis izklaidi. Pēc skolas uzreiz gribas mesties spēļu un TV varā, bet ... ak tā riebīgā mamma (aukle), atkal skolas soma, uzdevumi, mājasdarbi...

Pirmais „cīņas lauks” – drēbju skapis. Pagaidām ir pagrūti bērnam pierast, ka, atnākot mājās, drēbes ir jānovelk un kārtīgi jānoliek uz pakaramā. Līdz šim pēc dārziņa atgriezāmies pavēlu, parasti vairs nepārģērbās mājas drēbēs, kā arī dienas „kārta” gandrīz vienmēr ceļoja uzreiz uz veļas grozu, jo bija netīra. Tagad vairs drēbes tā netiek sasmērētas, līdz ar to tiek vilkts viens un tas pats 1-2-3 dienas, protams, izņemot apakšveļu. Nākas par kārtošanu visu laiku atgādināt gan man, gan auklītei. Vairāk pat auklītei, jo, sākot ar šo nedēļu, pēc pagarinātās dienas nodarbībām uz skolu pakaļ meitai dodas auklīte kopā ar mazo māsu.

Vēl viena joma, kur notiek radināšana pie patstāvības – mājasdarbu pildīšana un somas sakrāmēšana. Pamazām, pamazām iesaistos procesā aizvien mazāk. Sākumā, kad vienojamies, kas jāpilda un ik pa laikam pakontrolējot, vai uzmanību nav novērsusi kādā rotaļlieta vai cita nodarbe. Bet uzmanību novērst izdodas jebkam un ļoti fiksi – jāpārbauda, ko mamma virtuvē gatavo, tad jāiedod māsai kāda mantiņa, tad jāpadzenā kaķis, vēlreiz jāpārbauda, vai tomēr vakariņas vēl nav. Dažreiz mājasdarbos lieku kaut ko padzēst un pārlabot, bet lielākoties atstāju kā ir – lai tomēr tas ir meitas darbs un lai pati arī saņem atzīmi par paveikto, nevis mammas izdresētais. Vai mana pieeja ir pareiza – to rādīs nākotne. Protams, gribētos jau lai viss būtu glīti, līdzeni, perfekti utt. Bet vai tas ir tā vērts? Sēdēt kopā, likt ilgi un dikti trenēties melnrakstu burtnīcā, tad perfekti sarakstīt īstajā burtnīcā. Bija man glītrakstīšana skolā – manu rokrakstu tā izlabot nu nekādi nespēja.

Tieši tāpat ir ar dienasgrāmatas aizpildīšanu. Varētu jau arī es sarakstīt, nav jau grūti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka paskats jau bērna rakstītajam stundu sarakstam ir šausmīgs, bet nu pati tad arī cīnās to lasot. Kā arī tas ir treniņš – jākoncentrējas, lai pareizi pārrakstītu, neko neizlaistu. Mani pašu kontrolēja ļoti maz, jo arī izmācījos pagarinātās dienas nodarbību laikā un mājās vispār pārrados ap 18iem tikai pēc skolas.

Pēdējā septembra nedēļa – brr, rudens un aukstums ir klāt!

Septembris pamazām beidzas. Pēdējā šī mēneša nedēļa iezīmējas ar diezgan krasu temperatūras kritumu mīnusu virzienā un nejauku lietu nedēļas sākumā. Nākas sameklēt šalli, cimdus, cepuri un siltākas zeķubikses. Drīz, šķiet, nāksies arī atteikties no svārku nēsāšanas.

Kā sokas manai skolniecei šonedēļ? Pamazām iejutusies skolas ritmā, bet ir jūtams, ka slodze ir pamatīga un 7-gadnieka krīze arī vēl joprojām turpinās.

Arī skolā rudens kompozīcijas jātaisa...

Katru gadu rudens izstādes bērnudārzā atceros kā lielu murgu – izdomāt, savākt materiālus, uztaisīt, aizgādāt sveiku un veselu neko nesalaužot. Skolā tas viss turpinās, man par „prieku”. Šoreiz gan iztiekam bez dārzeņu veidojumu meistarošanas, jo svētdien pēc Turaidas ekskursijas pa ceļam iebraucam mežā, lai savāktu materiālus „sēņu meža” kompozīcijai – sūnas, pāris lielas sēnes, zariņus utt. Tas viss tiek satilpināts uz paliktņa un darbs pabeigts. Viss tapis jau svētdien vakarā un līdz pat otrdienas rītam nolikts drošā vietā – uz balkona.

Meitas mobilā telefona bilžu galerija papildinās ar citu bērnu darbiņiem – smuki jau. Bet skumji reizē – vairāk jau vecāki centušies tomēr, ne bērni. Sanāk, ka tā ir vecāku darbu izstāde.

Mobilā traģēdija jeb krītošais telefons

Trešdien pie pusdienu galda man atskan telefona zvans no man nepazīstama numura. Klausulē raudoša bērna balstiņa – EVIJA! Zvana no draudzenes telefona, jo savējo nometusi, tas attaisījies, salikts kopā, bet tagad prasa PIN kodu. Ufff... es arī no galvas nezinu. Intensīvi domāju, kur tagad atrast kodu. Atceros, ka LMT ir ierakstīts meitas Okartes kods pie maniem klienta datiem. Mierinu raudošo meitu un saku, ka pārzvanīšu viņai, kad sameklēšu internetā LMT lapā.

Nākošajā starpbrīdī pārzvanu, nodiktēju kodu un klausulē atskan gaviles – izdevies ieslēgt. Kāds atvieglojums – viena katastrofa likvidēta. Varu turpināt strādāt mierīgi.

Kārtējā telefonu problēma. It kā jau vajag līdzi to, bet šo tikai 2 nedēļu laikā, kopš telefons uz skolu tiek dots, jau tik daudz pārdzīvojumu tas ir raisījis. Kāds no bērniem nekaunīgi izdzēsis spēlītes no Evijas telefona. Citreiz aizmirst ieslēgt pēc stundām – auklīte nevar sazvanīt.

Skolotāju diena, piektdiena, tiesa, jau 1. Oktobris

Piektdien skolā svin skolotāju dienu (kas gan ir sestdien). Bērni ierodas ar puķēm, kuras pārceļo dienas gaitā pie skolotājiem. Jau laicīgi jautāju, cik skolotājus Evija grib apsveikt, lai zinātu iepērkamo ziedu skaitu. Evija skaita: skolotāju Ingūnu, Mārtiņu (khmm, vizuālās mākslas skolotājs), sporta skolotāju... Vienojamies, ka piektdien apsveiks 2 skolotājus – klases audzinātāju un angļu valodas skolotāju, jo pie tiem būs stundas. Iepērku puķes, bet vakarā mājās konstatējam, ka apsveikt gribas arī baseina treneri (skolotāju), līdz ar to vienu puķu komplektu nākas izformēt un uz skolu no rīta bērns dodas ar 3 puķēm audzinātājai un vēl 2, kuras uzdāvināt angļu valodas skolotājai un vēl kādam.

Pateicoties svinībām skolas diena ir nežēlīgi saīsināta, pat pusdienas ir jau pēc 1. un 2. stundas. Bērni uz mājām ceļo jau 10:20 (aleluja, ka mums ir auklīte). Bērnam prieks, protams, jo visa diena pēc skolas pēc tam brīva – pastaiga ārā ar auklīti un māsu, spēlēšanās mājās. Un mamma vēl vakarā uztaisa pārsteigumu – izbraucienu ar riteņiem trijatā (testējam mazās māsas velobenķīti).

Apspriežam rakstu šeit

19	Publicēts: вторник, 19 октября 2010 Skatīts 6134

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas