Krizdole

Adaptācijas nedēļa - 1.daļa

Laiks, kad mēs visi pie kaut kā pierodam. Evija pierod pie jaunā statusa, es pie jaunā dienas ritma. Arī mazajai māsai sākas jauns periods – auklītes laiks, jo septembra beigās man jāatgriežas darbā. Līdz ar to septembris mums visām būs lielo pārmaiņu mēnesis.

Pirmajā nedēļā līdz par 10.septembrim mūsu skolā pirmklasniekiem ir „brīvais” režīms – katru dienu ir 3 mācību stundas (no 9:00 līdz 11:30), bet ne pēc saraksta. 1-2 mācību nodarbības + pārējais laiks citām nodarbēm. Pēc 3.stundas tiek paēstas pusdienas un bērni var doties mājās.

2.septembris – pirmā mācību diena jeb Vētru diena

Diena iesākas ar nelielu aizgulēšanos no manas puses(kā rezultātā brokastis gatavoju vēl naktskreklā esot) un samērā mierīgu rītu no meitas puses, ja neskaita nelieku kašķi par kurpi, kura spiež(jo vakar papēdi noberzt paspēja jaunās svētku kurpītes). Vakarpusē Rīgā sinoptiķi sola vētru.

Kāda laime, ka man pirms gada ienāca prātā ideja nopirkt meitai modinātājpulksteni. Man bija apnicis katru rītu minūtes vismaz 10 dirnēt pie mazās jaunkundzes gultas atkārtojot „Celies!Celies!Nokavēsim dārziņu!” un gaidīt, kamēr tiks atvērta labā acs, tad kreisā, tad izstaipīta viena roka, tad viena kāja, tad noklausīties, ka attaisot aizkaru ir pārāk gaišs un viņa necelsies ... tā mūsmājās ienāca smuks, rozā Bārbiju modinātājpulkstenis un turpmāk meita cēlās pati – norāpās no sava otrā gultas stāva, izslēdza pīkstošo modinātāju un devās rīta gaitās. Un es ieguvu liekas 10 minūtes, lai varētu no rīta mierīgāk sataisīties uz darbu.

Šobrīd visas drēbes nākamajai skolas dienai saliekam jau vakarā, lai no rīta nav lieku diskusiju, jo no rīta jau tāpat pietiek ar to, ka tas viss kaut kā jādabū bērnam mugurā. Ceļot uz bērnudārzu, iedarbojās noteikumi: „multenes būs tad, kad apģērbsies un pīsim matus” – rīta multfilmas tika ieslēgtas uz 10-15 min, kamēr tika sapīti mati un visi bija gatavi doties laukā no mājām dienas gaitās. Kādu rīta rituālu un stimulācijas metodes izdomāt šobrīd? Jādomā. Jo ir jāsaģērbjas, jāpabrokasto, tad jāiztīra zobi un tad jau laiks uz skolu doties un tam visam atvēlētas ap 45 min(celt ātrāk negribas). Paralēli tam ir jāsapošas arī man un vēl mazajai māsai, kā arī jāpabrokasto.

Šodien skolnieci no rīta aizvest pieteicies gan tētis gan arī mazās meitas auklīte - viņai jāiepazīstas ar skolu, lai pusdienlaikā var aiziet pakaļ. Kamēr pirmklasniece atradās skolā, mēs ar mazo pavadām laiku kopā ar auklīti – arī mums ir adaptācijas laiks.

Pēcpusdiena pēc skolas sākas ar pirmā MĀJASDARBA pildīšanu. It kā jau nieks – sarakstīt dienasgrāmatā datus par sevi un vecākiem, kā arī sazīmēt pulkstenīšos pareizi laiku, kad sākas mācību stundas. Tāds nieka mājasdarbs mūsu mājās radīja veselu emociju vētru, kas beidzās ar 30 min noraidījumu uz garderobes soliņa vecākajai meitai, jaunākās meitas tikpat ilgu mierināšanu (kas, solidarizējoties ar māsu, arī sāka raudāt) manā izpildījumā un totālu spēku izsīkumu man pēc tā visa.

Mans lielais bērns nu nepavisam negribēja saprast, ka mājasdarbs nozīmē sēdēt un kaut ko darīt – darīt to, ko no viņa prasa, nevis to, kas pašai ienāk prātā. Kad pēc 30 minūtēm atkal visas satikāmies, vienojāmies, ka mājasdarbu tomēr pabeigsim pildīt un samērā(khmmm) raitā gaitā to arī izdarījām.

Ir tik grūti piespiest vienu šausmīgi emocionāli-māksliniecisku-septiņgadīgu personību pieslēgties arī kam citam, ne tikai izklaidēm. Pildot mājasdarbu bija viss – teatrālas asaras, vaidi, nopūtas, mīmikas, dusmošanās. Tas viss pavadīja katru burtu un ciparu. Uz visu - pretreakcija. Tāda sajūta, ka pa vasaru aizmirsts, kā rakstāmi burti, cipari un ar katru uzrakstīto vārdu visas prasmes tikai gāja mazumā. Jūtu, ka cīņa būs grūta un mums viss vēl tikai priekšā. Vai arī, varbūt, tā bija kārtējā mammas nosprausto robežu pārbaude, kurš kuru? Vai arī skolā uzkrāto emociju izrādīšana mājās?

Vakars kā jau ierasts – pirmklasnieces ikdienas aktivitātes pa māju. Kā tāds no saites norāvies pavasara jērs pa māju ārdās. Nelīdz ne strostēšana, ne piedraudēšana, ne aizsūtīšana uz citu istabu, jo aktivitātes brīžiem beidzas ar jaunākas meitas skaļiem protestiem, jo arī viņa tiek tajā visā iesaistīta. Kur ir mani nervu pilieni....

3.septembris – Lietusdiena

Pamazām sākam visas trīs pierast pie tā, ka no rīta jāceļas, jātaisās un kaut kur jādodas. Pat mazā māsa šorīt dienu iesāk agri, pirms lielās māsas pulkstenis nozvanījis.

Tā kā ārā ir auksti un slapji, tad no rīta uz skolu pirmklasnieci pavada auklīte, bet es ar mazo māsu palieku mājās. Pēcpusdienā laiks nav uzlabojies īpaši. Neko darīt, nāksies iet tik un tā man pašai pakaļ, līdzi ņemot mazo māsu – jānoskaidro pagarinātās dienas grupas nodarbību jautājums un citi sīkumi. Ierodamies skolā, kad bērni vēl pusdieno. Pusdienas mūsu skolā ir garšīgas, gatavo visu uz vietas un arī bērni labprāt ēd. Ir arī kafejnīca, bet tur mazos pirmklasniekus pirmajā pusgadā nelaiž audzinātājas – ne viņi prot tur pareizi sarēķināt, ne arī paspēj pēc tam to apēst, ko nopirkuši, pa īso starpbrīdi (ja nav ēdam-starpbrīdis, tad tas ir tikai 10 min garš).

Priecīga ziņa – pagarinātās grupas nodarbības tomēr būs visiem un līdz 18:00, bet ... tikai 4 dienas nedēļā. Piektdien stundas beidzas 11:30 un tad lieciet savu bērnu kur gribiet. Galvā pavīd doma – varbūt varu apjautāties mazās meitas auklītei, vai viņa nevarētu pie mums mājās pieskatīt vēl 2 meitenes(Evijas bērnudārza biedrenes) piektdienās pēc skolas. Meiteņu mammas jau būtu ļoti priecīgas, ja tas izdotos. Atdodu klases audzinātājai aizpildīto iesniegumu par pagarināto dienas grupu, paņemu veidlapas iesniegumiem par dažādiem pulciņiem, apjautājos skolotājai, kā Evijai gājis skolā – viss jau labi, tikai bērnam grūti samierināties, ka viņu par maz reizes izsauc, lai gan viņa taču ZINA atbildi. Paies laiks, kamēr pieradīs pie jaunās skolas kārtības.

Meita pa to laiku PATI (kaut kas nebijis) bez skubināšanas un atgādināšanas sakrāmējusi savu somu jau un mēs dodamies uz garderobi, bet tad jau uz mājām. Cik labi, kad kājās ir gumijas zābaki un virs galvas lietussargs – nekādi slapjumi netraucē. Mājās pārrunājam, kādus pulciņus izvēlēties. Pirmklasnieki var apmeklēt keramikas, Lego, teatrālo, deju pulciņus un kori. Evija grib keramikas, kas patiktu arī man, un teatrālo. Es spiežu uz dejām. Bet vēl arī kori gribētos, jo pati dziedāju. Hmmm, grūta izvēle. Gribas jau gan keramikas, gan dejošanu, kori nu un teatrālo arī varbūt, ja jau viss turpat skolā. Bet vēl jānoskaidro, vai būs ārstnieciskā vingrošana, to arī vajag.

Izpētu dienasgrāmatā ielīmēto informāciju vecākiem par nākamo nedēļu un lietām, kas būs nepieciešamas mājturībā, zīmēšanā šajā pusgadā – nja, kā parasti, sākuma sarakstā viens, tagad atkal jau papildus to un to vajag. Šodien mājasdarbu nav, tāpēc soma paliek nesalikta – kārtosim visu svētdien vakarā.

Urrā! Divas brīvdienas priekšā. Cerams, ka laiks uzlabosies tomēr un varēs iziet ārā vai aizbraukt kaut kur.

Apspriežam rakstu šeit

04	Publicēts: суббота, 4 сентября 2010 Skatīts 8121

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas