Krizdole

Tā nu tas ir noticis - man ir PIRMKLASNIECE mājās!!! Skan tik jocīgi un asaras raisoši, lai gan vajadzētu taču priecāties, ne? Tikko bija maza bižainīte bērnudārzniecīte, bet šorīt ar gladiolu pušķi rokās mana LIELĀ meita devās kopā ar tēti uz skolu, savā pirmajā skolas dienā.

Vispār, kopš vecākās meitas piedzimšanas, acis ir slapjā vieta. Līdz tam nesapratu, ko tās mammas raud visu laiku, tagad – varu apraudāties pat dakteres kabinetā, kad bērnam pēc apskates pasaka, ka ar veselību viss kārtībā.

Parasti, uzzinot, ka mājās topošais pirmklasnieks, visi apvaicājas: „Nu, skolai gatavi?” un meitai pajautā: „Gribas uz skolu?”. Materiāli gatavība skolai ir par procentiem 90 (ja nu kas piemirsies no iepirkumu saraksta vai skolotāja ko jaunu izdomās) - laicīgi jau sapirktas gan skolas lietas, gan nomainīta meitas garderobe, jo zinu, ka pēdējā brīdi skraidīt pa veikaliem meklējot vajadzīgo man nebūs ne laika, ne iespēju. Bet morāli ... man taču jau 7 gadus bija laiks pierast, ka agri vai vēlu tas notiks, bet tik un tā laiks pagāja pārāk ātri, lai es paspētu morāli tam sagatavoties un izskatās, ka arī mana mazā jaunkundze par skolu tā nopietni vēl nav nemaz padomājusi. Brīžiem sajūta pārņēma, ka jāsūta atpakaļ uz bērnudārzu. Tik nenopietni un bērnišķīgi gājieni no viņas puses. Laikam gan tikpat nenopietna attieksme ir arī man pašai, pa vasaru vajadzēja vairāk „padresēt” lasīšanu un citas lietas, bet vasara tik ātri paskrēja...

2010.gada 1.septembris

Ilgi gaidītais datums ir klāt. Puķes tētis meitai atveda jau vakar, lai šorīt nav skriešana. Drēbes arī vakar saliku uz pakaramā.

Modinu savu pirmklasnieci, kas diezgan ātri izkūņojas no gultas laukā un ir gatava brokastot. Jā, tagad vēl viens jauns pienākums klāt – brokastis. Līdz šim uz bērnudārzu varēja aizvest tāpat, jo tur brokastis bija uz vietas, kā arī pati uz darbu braucu izdzerot tikai rīta kafijas krūzi. Tagad nāksies katru rītu kaut ko domāt brokastu galdam, jo brokastot nāksies gan man, gan abām meitenēm.

Kad brokastis paēstas, pirmklasniece saposta, pavadām abus ar tēti uz skolu. Palieku mājās ar jaunāko atvasi – jocīgi tā ap sirdi, ka nebūšu tur klāt tieši šodien. Neko darīt, mazule izdomājusi, ka viņai mamma vairāk vajadzīga un apslimusi nedaudz. Lai lieki nenervozētu par to, kas tur notiek, ķeros pie tiem mājas uzkopšanas darbiem, kas citādi tika atlikti.

Prombūtne gan nav ilga, skola tepat pie mājām 10 min gājiena attālumā. Skolā sākumā notiek svinīgā līnija, kurā piedalās visi bērni un vecāki, un pēc tam neilgs brīdis savā klasē. Tā kā pēc 2 stundām abi jau ir atpakaļ, priecīgi un svinīgi. Skolotāja izdalījusi jaunās dienasgrāmatas, mazliet aprunājušies, katrs iespraudis savu bitīti kopējā klases bišu stropā apēdot medus karoti, lai ir spēks un veselība visam gadam, un viss – uz mājām.

Tomēr šogad būs 3 pirmās klases mūsu Pļavnieku sākumskolā, nevis ierastās 2 – ir atvērta jauna papildus klase. Bet tas labi – klasē tikai mazliet virs 20 bērniem, mierīgāk un vairāk varēs veltīt uzmanības katram bērnam. Evijas klasē ir vēl 3 bērni no viņas bērnudārza grupiņas, pārējie jāiepazīst no jauna. Pat meitenei ar ko sēž vienā solā vārdu aizmirsusi pajautāt satraukumā vai arī nav sadzirdējusi. Hmmm, nāksies man radināties pie draudzēšanās/nedraudzēšanās/ciemošanās lietām un noteikumiem. Atceros, ka citas mammas par šīm lietām diskutēja Cāļa forumos.

Pirmā nedēļa līdz pat 10. septembrim ir adaptācijas nedēļa, kad stundas notiek, bet ne pēc saraksta. Bērni iepazīstas ar skolu, stundu grafiku, kaut ko padara, mazliet pamācās. Būšot arī skolas ekskursija. Bet tik un tā katru dienu jākārto skolas soma, ir arī mājasdarbi kopā ar vecākiem jāpilda. Vēl nekas nav zināms ne par pagarinātās dienas grupas nodarbībām (vai tiks tur), pulciņiem utt. Tik vien zināms, ka līdz janvārim ir pusdienas par maksu un brīvlaiku saraksts (labi, ka šogad mājās ir auklīte ar mazo māsu – vismaz nebūs jādomā, kur likt lielo māsu brīvlaikā un pēc stundām).

Kad visi jaunumi izstāstīti, dienasgrāmata izpētīta, skolas soma rītdienai sakrāmēta un drēbes skapī atrastas, tad var arī doties ēst svētku pusdienas un kūku. Tētis jau ir devies prom, tāpēc pusdienas ēdam trijatā. Tālāk jau turpinās ierastās nodarbes. Nekas vairs neliecina, ka ir kaut kas mainījies, jo mana pirmklasniece turpina ierastās mājas izklaides – kaut ko pakrāso, padarbojas ar plastilīnu u.c. darbiem un nedarbiem, pakašķējas ar jaunāko meitu. Žēl, ka nevaram iziet ārā pastaigāties vai doties kaut kur, bet nu kompensēsim to, kad mazā māsa izveseļosies.

Viss jaukais reiz beidzas, arī pirmā reize pirmajā klasē. Tālāk jau sāksies „Mācīties, mācīties un vēlreiz, mācīties!”.

Apspriežam rakstu šeit

01	Publicēts: среда, 1 сентября 2010 Skatīts 4271

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas