Lii

Kāpēc es šo rakstu? Jo vēlos, lai ikviena māmiņa jau no paša sākuma būtu laimīga un ar laimīgu bērniņu. Es pati sākumā saskāros ar to, ka ne viss ir tā, kā es biju iedomājusies. Un arī tagad - jau kā zīdīšanas konsultante - redzu, ka māmiņas cenšas sekot sabiedrības radītajiem priekšstatiem par jaundzimušo un tā kopšanu, un itin bieži viņām ir problēmas ar zīdīšanu, grūtības pieņemt savu bērniņu un sevi kā mammu. Es nevēlos, lai Tev būtu jāsaskaras ar šādu vilšanos, tādēļ vēlos ko pastāstīt.

Ko tad parasti topošā māmiņa iedomājas attiecībā uz jaundzimušo un zīdainīti? Viņš daudz guļ (savā gultiņā/ārā ratos), brīžiem raud (laikam nepietiek piena/sāp vēders), ik pēc 3-3,5 stundām kādu laiciņu pazīž krūti (pārējā laikā zīž māneklīti), čurā, kakā, naktī mostas maz (vai pat nemostas vispār). Un, protams, svars aug un attīstība notiek "kā pēc grāmatas", visām tantēm patīk un labprāt ļaujas viņām rokās ņemt. Ideāls bērns, vai nē? Un tad piedzimst bērniņš. Viņš visticamāk raud vairāk, guļ mazāk, zīst vēlas biežāk un ilgāk un arī naktīs mostas biežāk, kā gaidīts, viņš vēlas gulēt uz rokām un nevēlas zīst māneklīti - tikai un vienīgi krūti, pie tam daudz. Ar priekšstatiem sakrīt vien vēderizejas esamība.

Māmiņai tas šķiet nepareizi, visiem spēkiem cenšas šo uzvedību labot, taču neizdodas. Rodas sajūta, ka bērniņš nav labs (varbūt pat speciāli kaitina mammu?), bet pati nav laba mamma, jo nespēj savu mazo zīdainīti „audzināt kā pienākas”.

Arī gadījumā, kad bērniņš lieliski atbilst iepriekš pieminētajām "normām", māmiņa bieži nez kādēļ nejūtas laimīga, kaut kur traucē neizprotama tukšuma sajūta, bet būtu taču jābūt tik labi, jo ir piedzimis mazs eņģelītis un rūpju tik maz...

Kas par lietu? Un kā tad māmiņai būt laimīgai?

Atslēga ir sadarbošanās un dabas spēku atzīšana. Cilvēks, lai cik gudrs un attīstīts arī nebūtu, ir tāds pats dzīvnieks-zīdītājs, kā citi mūsu tuvākie "radi". Mūsu uzvedību ietekmē daudz dažādu instinktu, bet pieaugušā cilvēka prāts tos spēj "apstrādāt" un ne vienmēr tiem ļauties. Tādēļ itin bieži mūsu uzvedību nosaka nevis reālās izjūtas un vēlmes, bet sabiedrības normas, stereotipi un citu piemērs. Tieši tādēļ māmiņas tiecas sekot pieņemtajiem priekšstatiem par zīdainīša uzvedību un kopšanu, nevis savām izjūtām. Taču jaundzimušais vēl pilnībā ir savu instinktu varā. Māmiņa ir viņa mājas, drošība, siltums, ēdiens, dzēriens, mierinājums utt., jo tā tas bija vēl viņas puncī. Viss notiek ar māmiņu un caur māmiņu. Viņa ir bērniņa pasaule un pārējās pasaules iepazīšanas pamats, un to arī mazais ik mīļu brīdi prasa. Taču, ja mammu nevar sajust un sadzirdēt, bērniņam nav savas pasaules un nav drošības, tādēļ viņš instinktīvi savai drošībai un enerģijas saglabāšanai noslēdzas ciešā miegā, jo vēl pavisam nesen mežā ogas lasot uz cinīša nolikto kunkulīti raudošu varēja sadzirdēt kāds plēsējs, bet līdz mammas atnākšanai arī jāsaglabā spēki.

Svarīgākais moments māmiņas un viņas bērna veiksmīgu attiecību veidošanā tādēļ ir sadarbošanās. Uzklausīšana, sajušana, iejušanās un sekošana saņemtajiem signāliem (uzticēšanās bērna neskartajiem instinktiem), bet to visvairāk veicina fizisks kontakts. Nav jābaidās bērniņu ņemt rokās, gulēt vienā gultā, zīdīt pēc pieprasījuma. Tas nenodara nekādu ļaunumu, bet gan sniedz lielisku iespēju iepazīt bērniņu un sevi kā māmiņu, augt kopā laimīgi. Tad nav jātērē enerģija, cīnoties pret mazuļa dabīgo uzvedību. Tā bērniņš laicīgi var parādīt savu izsalkumu un to apmierināt, paziņot par vajadzību pačurāt/pakakāt, tā var nekļūdīgi sajust, kad mazajam ir karsti vai auksti, un redzēt to, ko redz viņš (pamanīt kaut ko, kas var viņu nobiedēt) un viņa reakciju. Un galu galā, jaundzimušam bērniņam vislieliskākā mūzika ir māmiņas sirdspuksti un elpa.

Pieņemot bērniņa kopējās un mirkļa sajūtas un vajadzības un tām pieskaņojoties, mammu vairs neuztrauc bieža un ilga zīšana (kas ir normāla), māneklīša ignorēšana (bet māneklītis ir pavisam nesens izgudrojums bērniņiem, kuriem krūts zīšana ir stipri ierobežota), atrašanās mammai uz rokām (kas ir ļoti vēlama), nakts mošanās (pieaugušie taču arī naktīs mostas). Bet daudz atrodoties kontaktā ar māmiņu, mammas smarža un kustība stimulē bērniņa maņas, un viņš ne tikai neaizmieg pašsaglabāšanās miegā, bet arī pilnvērtīgāk attīstās, jo tieši tā vēl ne tik senos laikos mūsu senči pavadīja savu ikdienu ar bērnu.

Es nepastāstīju, kādēļ dusošā brīnumbērna mamma sajūt tukšumu. Tas tādēļ, ka viņai nav kur realizēt savu dabisko uzvedību, kāda ir jaunajai māmiņai - būt kopā ar bērniņu, sajust viņu, zīdīt, skūpstīt, smaržot un mīlēt. Taču tālāk no sevis silītē gulošs tīstoklītis nav tik SAVS, kā bērniņš, kurs ar maigu smaidu zīž krūti.

Nedrīkstu aizmirst pieminēt to, ka fiziskais kontakts ar jaundzimušo un savstarpēja uzticēšanās vairāk sekmē veiksmīgu zīdīšanu, kā labākās vecmātes un bērnu māsas, un simtprocentīgs vīra atbalsts (lai gan arī tam ir pozitīva ietekme). Bērniņa smarža, siltums, skats un galu galā pati krūts zīšana veicina piena izstrādes hormonu labu darbību. Un, lai bērniņš visu saņemtu tik, cik viņam vajag, jādod tik, cik viņš vēlas. Un tas viss palīdz veiksmīgi un ar pilnvērtības sajūtu no grūtnieces tapt par māmiņu, jo bērniņš nekur nav pazudis, viņš ir tepat māmiņas mīlestības pilnajos apskāvienos.

Apspriežam rakstu šeit

28	Publicēts: среда, 28 Июля 2010 Skatīts 6798

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas