Majorskaja M.
No krievu valodas tulkoja Elita Klausītāja

Zīdīšanas pabeigšanas process ir tikpat fizioloģisks kā krūts barošanas uzsākšanas process. Gan vienā, gan otrā gadījumā, nezinot bioloģiskos likumus, kuri nosaka šos procesus, var nopietni kļūdīties un uzskatīt, ka tieši tā visam jānotiek. Tieši šādi kļūdaini priekšstati bieži nāk no mūsu vecmāmiņām, kuras biedē jauno māmiņu-zīdītāju ar "šausmām", atradinot bērnu no krūts barošanas. Kādas tad ir laktācijas pārtraukšanas galvenās likumsakarības un kā tās pareizi lietot?

Palielināt Foto no fotokonkursa «Es par māmiņas pienu!», Ljasenjka Aizvērt

Kā strādā krūtis? Zīdīšanas procesa laikā krūtis "iziet" caur vairākiem periodiem, kuru laikā notiek atbilstošas izmaiņas krūts uzbūvē, un tās ražotā piena sastāvā. Nopietnākās izmaiņas krūts dziedzerī notiek grūtniecības laikā, kad 9 mēnešu laikā notiek pakāpeniska organisma pārveide un sākas pirmpiena sekrēcija. Tieši šajā laikā mainās krūšu forma un izmēri. Par tiešu zīdīšanas sākumu var uzskatīt pirmo reizi, kad jaundzimušo pieliek pie krūts. Parasti tas notiek pirmās stundas laikā pēc dzemdībām un bērns uzreiz sāk saņemt viņam nepieciešamo pirmpienu. Tad seko pārejas posms, kura laikā pirmpienu nomaina nobriedis piens. Mainoties piena sastāvam, krūtīs rodas stipra spiediena sajūta, krūtis palielinās, šo stāvokli dēvē par piena "pieplūdumu". Pieplūduma laikā dažreiz paaugstinās temperatūra, un ir vajadzīga piena atslaukšana. Laktācijas veidošanās laikā zīdītājai var būt viens vai vairāki šādi "pieplūdumi", kuriem seko nobriedušas laktācijas periods. Lielākoties tas sākas 3 nedēļas pēc krūts barošanas uzsākšanas, bet gadās, ka nobriedusi laktācija iestājas tikai pēc 3 mēnešiem. Nobriedušu laktāciju raksturo stabila piena veidošanās, bez nozīmīgiem "pieplūdumiem". Krūtis pielāgojas zīdīšanas procesam un kļūst mīkstas. Ieslēdzas pašregulācijas procesi. Tagad piens veidojas bērna zīdīšanas laikā, un krūtīs vairs neveidojas uzkrājums.

Ja mamma mākslīgi regulē piena daudzumu - piemēram, baro atbilstoši režīmam, regulāri noslauc pienu, utml., nobriedusi laktācija, kā pašregulējoša sistēma tā arī neizveidojas. Piena sastāvs šādos gadījumos būtiski mainās, galvenokārt, samazinot imūnās īpašības. Piens aktīvi neaizsargā pret daudzām saslimšanām, tā daudzums ir atkarīgs no izzīstā un noslauktā apjoma. Šajā gadījumā ir diezgan viegli pārtraukt krūts barošanu, vienkārši samazinot noslaukšanu un barošanu skaitu. Krūts barošanu aizvieto ar citu produktu piebarojumu. Tāda atradināšana notiek bez problēmām.

Nobriedusi laktācija var noritēt ļoti mierīgi vai arī ar piena krīzēm - īslaicīgu piena daudzuma samazināšanos, kas atjaunojas 3-7 dienu laikā. Bioloģiskā cilvēka daba nav paredzējusi zīdīšanas pārtraukšanu nobriedušas laktācijas periodā, tādēļ mēģinājumi to apturēt bieži beidzas ar neveiksmi vai nopietnām nepatikšanām sievietes veselībai.

Nobriedusi laktācija, ja tā ilgst pietiekami ilgi, vienmēr beidzas ar laktācijas involūcijas periodu. Krūts dziedzeris tā laikā samazinās, piena daudzums neatbilst pieaugošajām bērna vajadzībām. Piena sastāvs mainās, un pēc antivielu sastāva sāk līdzināties pirmpienam. Krūts barošanas pārtraukšana laktācijas involūcijas periodā nerada nopietnas problēmas ne mātei, ne bērnam.

Kā izskatās involūcija

Pēc kādām pazīmēm mamma var saprast, ka ir iestājusies laktācijas involūcija?

Pirmkārt, zīdīšana sāk fiziski nogurdināt sievieti. Tikai nevajag jaukt fizisku nogurumu ar nebarojošu draudzeņu un "kompetentu" kaimiņu viedokli. Ja sieviete kautrējas, ka joprojām zīda bērnu, tad tas ir viņas personīgais nepilnvērtības komplekss, neprasme mīlēt un cienīt sevi tādu, kāda esi, kam nav nekā kopīga ar fizioloģiju. Fizisks nogurums izpaužas, pirmkārt, kā izteikta nespēka un noguruma sajūta pēc katras zīdīšanas reizes. Sievietei palielinās nogurums pēc vienkārša fiziska darba, viņa biežāk grib gulēt, kaut kādā ziņā viņas pašsajūta sāk līdzināties sievietes stāvoklim pirmajās 2 nedēļās pēc dzemdībām. "Man šķiet, ka viņš mani patiešām ēd, noēd pa gabaliņam," - lūk, tipiskas sieviešu sūdzības.

Otrkārt, mainās zīdītājas veselība. Vienām "brūk" zobi, nagi, mati - neglābj nekādi vitamīni vai kalcija preparāti! Citām sākas pastāvīgas ne pārāk izteiktas saaukstēšanās, no kurām organismam it kā nav spēka tikt ārā. Citām sāk sāpēt krūtsgali, kā uzsākot zīdīšanu. Tas nenotiek pakāpeniski, bet gan uzreiz, pēkšņi.

Treškārt, - neskatoties uz šādām mammas sajūtām, bet varbūt tieši to dēļ, zīdāmais bērns it kā atceras savu pirmo dzīves mēnesi - viņš zīž ļoti aktīvi! Aktīvās zīšanas periods ilgst parasti 1-2 mēnešus un burtiski "izsūc" māti. Tāpēc tad, kad tas beidzas, gan māte, gan bērns šķiras pat ar atvieglojumu.

Palielināt Foto no fotokonkursa «Zīdīšana», eklerka Aizvērt

Kad var rasties šādas pārmaiņas? Nobriedušas laktācijas gadījumā - ne āgrāk kā bērna 2 gadu vecumā, bet biežāk laika posmā starp 2 un 4 gadiem. Primāras hipolaktācijas gadījumā (tā tiek saukta īstena piena nepietiekamība, kas saistīta ar hormonu nepietiekamību sievietei, sastopama tikai 1-3% gadījumos) pirmās pazīmes var parādīties jau 9-11 mēnešos, taču nakts laktācija saglabājas vēl 4-6 mēnešus. Visos citos gadījumos, tad, kad sieviete pārāk ātri sāk apgalvot, ka viņai ir sākusies involūcija, viņa bieži māna pati sevi. Mūsu sabiedrības mentalitāte ir tik ļoti mainījusies, ka krūts barošana ilgāk par gadu tiek uztverta kā kaut kas ārkārtējs. Mammas aktīvi cenšas pārtraukt krūts barošanu, lai atbilstu sabiedrības sociālajiem uzstādījumiem, neaizdomājoties, ka no tā cieš gan bērna veselība, gan viņu pašu veselība. Ja atradināšana no krūts notiek pēc laktācijas involūcijas iestāšanās, mātes veselība ir pasargāta no parastajām problēmām, pārtraucot laktāciju pēkšņi - nav stipru piena pieplūdumu, retos gadījumos ir jāatslauc piens, un arī tikai 1-2 reizes. Sieviete var ēst parasto ēdienu, viņai nav jāierobežo šķidruma daudzums, un vispār jau no pirmās dienas, uzsākot atradināšanu no krūts, sieviete spēj justies vesela. Protams, vienmēr paliek nožēla, jo no dzīves aiziet kaut kas svarīgs, pie kā jau ir pierasts, taču tas netraucē sievietei, piemēram, strādāt un nekad neizraisa depresiju.

Sieviete, kas atradina bērnu no krūts pirms ir iestājusies involūcija, piedzīvo daudzus nepatīkamus brīžus. Pirmkārt, atšķiršanas process saistīts ar stiprām sāpēm, krūts piebriešanu, iespējamiem sacietējumiem, temperatūras paaugstināšanos, līdz pat mastītam un abscesam. Otrkārt, lai novērstu nepatīkamās sajūtas, sievietei ilgu laiku jāierobežo šķidruma patēriņš, jānoslauc piens, jānosien krūtis. Bez tam, diezgan drīz parādās šaubas par savas rīcības pareizību, daudzas mokās vainas apziņā un īpaša jūtīguma gadījumā var rasties īsta depresija.

Bērns, kas tiek atradināts no krūts īstajā laikā, parasti neslimo vēl sešus mēnešus, paaugstināta antivielu daudzuma dēļ, kurš tiek uzņemtas involūcijas procesā, necieš atradināšanas dēļ, ātri nomierinās un labprāt ēd citu ēdienu.

Ja bērnu mēģina atradināt no krūts ātrāk, nekā viņš ir tam gatavs, tad parasti bērns kļūst nemierīgāks, kaprīzāks, saslimst viena mēneša laikā pēc krūts barošanas pārtraukšanas.

Bet - ja man vajag ātri?

Dažreiz ir gadījumi, kad bērnu steidzami atradina no krūts, jo mammai jāaizbrauc, jāārstējas, vai mamma tiek ievietota slimnīcā utml. Tāda atradināšana visbiežāk ir nepamatota un labāk, lai tā notiek ārsta ginekologa uzraudzībā - tad ir mazāka varbūtība, ka radīsies smagas sekas. Īpaši smagi notiek steidzama atradināšana no krūts, ja bērnam ir mazāk nekā gads.

Taču daudzas mammas nezina, ka gandrīz vienmēr steidzamas atradināšanas vietā var izmantot īslaicīgu (pagaidu) atradināšanu. Rietumos tagad neviens neatradina bērnu no krūts steidzami (steigšus), bet tieši otrādi - palīdz mammai saglabāt laktāciju jebkurā situācijā. Mammai ar nobriedušu laktāciju pilnīgi pietiek 6 reizes diennaktī atslaukt pienu savas prombūtnes laikā, lai saglabātu pietiekamu piena veidošanos. Pēc mammas atgriešanās bērnu var uzreiz likt pie krūts un nogarlaikojies mazulis ātri atjaunos sev nepieciešamo piena daudzumu.

Kad Aļona pirmdien atbrauca no vasarnīcas, lai nomazgātos, paņemtu produktus un atgrieztos atpakaļ pie dēlēna, viņa konstatēja, ka vīrs, kurš aizbrauca no vasarnīcas jau piektdien, mājās nav bijis! ... Izrādījās, ka pa ceļam vīram ir kļuvis slikti un viņš ievietots slimnīcā. 10 dienas Aļona pavadīja pie vīra gultas un nevarēja tikt pie dēla uz vasarnīcu. Zēns bija ar vecmāmiņu. Divgadīgais mazulis tika barots ar krūti un līdz šim nebija ne reizi bijis šķirts no mammas! Pārdzīvojumu dēļ Aļonai pavisam pazuda piens, un viņa bija pārliecināta, ka laktācija neatjaunosies. Taču, kad viņa satikās ar dēlu, viņš uzreiz sniedzās pēc krūts un jau pēc dienas piena bija pietiekami! Mazuli pilnīgi atradināja no krūts vēl pēc pusgada.

Patiesībā 10 dienas nav ilgākais laiks, ir iespējama pagaidu atradināšana uz 2-3 nedēļām, izņēmuma gadījumos pat uz 1 mēnesi. Īpaši aktuāli tas ir no tā viedokļa, ka arī bērns, kurš jau tiek ēdināts mākslīgi, nepaspēj saslimt un atkal sāk saņemt imūno aizsardzību, atjaunojot zīdīšanu. Krūts barošanas priekšrocības šajā gadījumā ir tik acīmredzamas, ka šobrīd neiesaka pārtraukt krūts barošanu pilnīgi, bet gan pārtraukt tikai uz laiku, kamēr tiek lietoti bīstami preparāti, kurus nedrīkst lietot barojot ar krūti. Mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad sievietes ir bijušas spiestas pārtraukt krūts barošanu dažādos zīdīšanas laikos, taču atkal atjaunojušas krūts barošanu. Viena no viņām pārtrauca krūts barošanu pat divreiz, katru reizi uz trim nedēļām, nopietnas ķīmijterapijas dēļ, kad mazulim bija 11 mēneši un 1 gada un 4 mēnešu vecumā, bet pilnīgi pārtrauca krūts barošanu tikai, kad bērnam bija 2 gadi.

Kā to izdarīt pareizi?

Pieņemsim, ka involūcijas pazīmes parādās, un arī termiņš ir atbilstošs. Kā to noorganizēt?

Mūsu vecmāmiņām bija tikai viena metode - īslaicīga šķiršanās. Mamma aizbrauca no mājām uz kādu laiciņu (vidēji uz vienu nedēļu), bērns tajā laikā bija ar vecmāmiņu, ēda "kā lielais", un, kad mamma atgriezās, krūti vairs bērnam nepiedāvāja. Parasti bērns ātri "atradinājās" no krūts un samierinājās ar nepieciešamību kontaktēties ar mammu citā veidā.
Mūsdienu sievietei ne vienmēr ir iespēja kaut kur aiziet, kaut gan daudzas turpina izmantot "vecmāmiņu metodi", vēl jo vairāk tāpēc, ka bieži tas ir saistīts ar sievietes lēmumu vairāk laika veltīt darbam.

Nastja bija strādājoša māmiņa, kas baroja ar krūti. Kopš meitiņai palika 8 mēneši, viņa gāja uz darbu, dažreiz strādāja pat 12 stundas dienā. Viena brīvdiena nedēļā, lai gan 2-3 dienas nedēļā darbā bija jāpavada nepilna diena, taču tas tā nebija vienmēr. Viņa bija pārliecināta, ka, barojot meitiņu tikai naktī un no rīta, viņa beigs barot ar krūti līdz 1,5 gadam. Taču viņai par pārsteigumu laktācija saglabājās arī šādi barojot. Un katru reizi, kad mamma palika mājās, viņa varēja pabarot meitu , kad viņa to pieprasīja. Nastja priecājās, ka, pat ņemot vērā tik saspringto grafiku, spēj sniegt bērnam savu uzmanību un mīlestību. Meita auga pārsteidzoši saprātīga. Taču visam dzīvē pienāk beigas. Kādā brīdī (meitenītei bija jau 2 gadi un 9 mēneši) Nastja sajuta mežonīgu nogurumu no barošanas procesa un saspringti saka gaidīt, kad parādīsies involūcijas pazīmes. Viņa tās tā gaidīja, ka nepamanīja, ka involūcija norisinās jau 2 mēnešus. Pēc konsultācijas ar speciālistu, viņa aizbrauca komandējumā prom no meitas, un bija pārliecināta, ka cietīs briesmīgu pieplūdumu dēļ, jo dažreiz meitenīte zīda pat līdz 10 reizēm dienā! Cik izbrīnīta gan viņa bija, kad izrādījās, ka krūtis nesāp, noslaukt pienu nevajag, un vispār viss notika bez problēmām. Atgriežoties mājās neviens pat neatcerējās, ka mammai ir "cicis". "Mammu, es jau esmu liela!" - paziņoja meita mammai.

Ja 12 stundas pēc atšķiršanas no krūts, mamma vairs nevar izturēt un skriešus skrien atpakaļ pie bērna - ir skaidrs, ka laktācijas involūcija vēl nav iestājusies.

Irina bija ginekoloģe. Viņa lieliski zināja, ka ieteicamais zīdīšanas laiks ir 1 gads. Taču viņas mazulis arī pusotra gada vecumā negrasījās atteikties no krūts."Ar to kaut kas ir jādara" - uzstājīgi ieteica draudzenes darbā un radinieki - tu taču esi ārste, tev nav gribasspēka, ja?" Beidzot arī Irina nolēma, ka viņai apnikuši šie pārmetumi, un, sarunājusi ar vecmāmiņu un nosējusi krūtis, apņēmības pilna aizbrauca pie draudzenes. Vakarā pārsteigtā vecmāmiņa atvēra durvis ne mazāk apņēmības pilnajai Irinai, kura burtiski "ielidoja" mājās un, ātri pogājot vaļā drēbes, noteica: "Vairs nevaru, lai Slaviks ātrāk mani ēd!". Pēc šī notikuma Irina baroja vēl 1,5 gadu un, kad zēnam palika 3 gadi, aizbraukusi pie draudzenes, mierīgi izturēja veselu nedēļu. Jā, ne nosiet krūtis, ne noslaukt pienu tad vairs nevajadzēja.

Gadās, ka sievietei vienkārši nav kur aiziet, bet laiks atradināšanai jau pienācis. Tad īpaša uzmanība ir jāvelta bērna gulētlikšanas rituālam un jāgaida brīdis, kad viņš noguļ visu nakti bez zīšanas, un tad no rīta vairs pie krūts nelikt.

Daša baroja ar krūti jau otro bērnu, pirmo barot ilgi neizdevās - viņa nevarēja noregulēt normālu krūts barošanu, un piens ātri pazuda. Otrajā reizē viss bija citādāk, un dažreiz Dašai šķita, ka šo bērnu viņa baro par diviem - par viņu pašu un par brāli, kuram piena pietrūka. Viņa gatavojās barot ilgi, ilgi, gadus trīs, četrus - jo tas taču ir tāds baudījums! Taču, kad bērnam apritēja 1 gads un 10 mēneši, ceļoties no gultas pēc zīdīšanas, Daša noģība. Izrādījās, ka pēdējā mēneša laikā viņa juta nelielu reiboni katru reizi pēc dēliņa zīdīšanas un tāpēc centās kādu laiciņu pagulēt, atpūsties, bet šajā reizē steigšus piecēlās. Kļuva skaidrs, ka viņas organisms netiek galā ar šādu slodzi, un laiks ir atradināt mazuli no krūts, bet kā pret to izturēsies dēls? Viņš bija pieradis aizmigt pie krūts, blakus mammai, un vecmāmiņu, kas varētu palīdzēt, Dašai nebija. Ģimenes padomē nolēma, ka dēlēnu tagad gulēt liks tētis. Viņš vienkārši gūlās mazulim blakus un stāstīja garu pasaku. Tiklīdz mazais pārstāja aizmigt pie krūts, krūts barošana pa dienu arī beidzās. Daša nesteidzās pati kaut ko pārtraukt, vienkārši bērns nejuta vajadzību zīst. Pēc mēneša mazulis zīda krūti 1-4 reizes naktī miega laikā un vienu reizi dienā. Tad viņš nogulēja veselu nakti nemostoties un bez zīšanas. Daša nolēma, ka tas ir izdevīgs brīdis, lai pārtrauktu krūts barošanu pavisam. Nākamajā naktī viņa uzvilka ciešu, piegulošu T-kreklu un mazais, naktī pamodies, pačamdīja ar rociņu, neko neatrada un mierīgi aizmiga. No rīta Dašai bija jānoslauc piens - viņa iegāja karstā vannā un glaudīja un masēja krūtis. Pret vakaru krūtis vairs neradīja diskomfortu, toties mazulis pamodies prasīja "Cici!", taču mamma krūti nedeva. Mazais sāka raudāt, Daša apķēra viņu un arī sāka raudāt, tā viņi noraudāja kādas 15 minūtes un aizmiga. Vairāk bērns par krūti neatcerējās.

Gan vienā, gan otrā gadījumā mammai uz lūgumu barot ar krūti kādā brīdī būs jāpasaka bērnam "nē". Bērna reakcija uz šo atbildi ir labākais rādītājs tam, vai bērns ir gatavs atteikties no krūts barošanas. Ja viņš vienkārši niķojas, pēc minūtēm 15-20 nomierinās, un ilgi vairs nemaz neatceras par to - tas nozīmē, ka jūs rīkojaties pilnīgi pareizi. Taču, ja bērns krīt histērijā, un nomierinās ne ātrāk kā pēc stundas, bet vēl pēc stundas atkal prasa krūti - tas nozīmē, ka esat pārsteigusies, un bērns vēl nav gatavs atteikties no krūts.

Ļena nebija plānojusi barot ar krūti pārāk ilgi, kādus 6 mēnešus, nu, septiņus -ne vairāk kā deviņus. Taču dzemdības bija smagas, mazajam Maksimam bija paaugstināta neiroreflektorā uzbudināmība, viņa dzīvi bez krūts barošanas nevarēja pat iedomāties. Ļena divas reizes mēģināja viņu atšķirt no krūts, un beidzot, 11 mēnešu vecumā pierunāja vecmāmiņu nedēļu paauklēt mazo. Atgriezusies pēc nedēļas, viņa konstatēja, ka bērniņš guļ tikai 2 stundas diennaktī, visu pārējo laiku viņš rūgti raudāja. "Kā gan man viņu nomierināt!" Nācās iedot bērnam tukšu krūti, paldies Dievam, viņš neatteicās no tās! Pēc nedēļas Ļena atkal baroja bērnu. Viņa pilnība pārtrauca zīdīšanu kad Maksimam bija gads un 8 mēneši.

Tādejādi, ja visu dara nesteidzoties, atbilstoši fizioloģiskajiem termiņiem, atšķiršana no krūts notiek mierīgi un bez problēmām. Parasti tas ir laiks starp 2 un 4 gadiem. Ja mamma steidzas un nemēģina sakoordinēt bērna atšķiršanas no krūts vecumu ar savu fizioloģiju, kā arī sava mazuļa psihes stāvokli, tad var rasties problēmas. Vienam pārim māte - bērns divi gadi ir īstais laiks, bet citam - vēl ir par agru.

Novērtēsim situāciju?

Tātad, ja mamma vēlas, lai atšķiršana no krūts notiktu saudzīgi, tas ir jādara atbilstoši bioloģijas likumiem. Labāk sagaidīt brīdi, kad bērns pats pārstāj zīst, bez kādām īpašām darbībām no mātes puses. Tas patiešām notiek laika posmā starp 2,5 un 4 gadiem un ir ideālais atšķiršanas no krūts variants! Ja mamma tomēr vēlas paātrināt šo procesu, tad, lai nenonāktu pretrunā ar dabas likumiem, ir jāņem vērā šādas lietas:

- Cik ilgi ilgst zīdīšana?

Ja bērnam vēl nav 2 gadi, tad mamma visticamāk maldās, uzskatīdama, ka jau iestājusies involūcija. Parasti, ja ir labs kontakts ar mammu un pareizi ir organizēta barošana, divus gadus vecs bērns vēl nav gatavs atšķiršanai no krūts.

- Vai to izturēs krūtis?

Ja krūtis vēl nav gatavas atšķiršanai, tad šāda vardarbība pret organismu var atstāt iespaidu uz mātes veselību. Nepietiek tikai ar involūcijas pazīmēm. Tās var parādīties arī citos gadījumos, piemēram, sliktas pašsajūtas gadījumā. Lai pārbaudītu krūts gatavību atšķiršanai, mammai būtu jāveic izmēģinājuma piegājiens. Pietiek, ja mamma uz diennakti ir prom no bērna. Ja diennakti bez zīdīšanas krūtis nerada nepatīkamas izjūtas, tad krūtis ir gatavas atšķiršanai. Sacietējumi krūtīs, sāpīgums, spiedoša sajūta, vēlēšanās atslaukt pienu - tās ir pazīmes, kas liecina, ka vēl ir par agru atšķirt no krūts.

- Un kas notiek ārā?

Ja mamma ir kļūdījusies ar involūcijas termiņiem, bērns var nebūt gatavs sastapties ar infekcijām bez mammas imūnā atbalsta. Tad visdrošāk ir bērnu šķirt no krūts tajā gadalaikā, kad patogēno mikroorganismu aktivitāte ir viszemākā. Vislabākais laiks būs starplaiks starp pirmajām salnām rudenī un pirmo atkusni pavasarī. Gada siltajā laikā šķirt no krūts ir riskanti.

- Vai bērns var aizmigt bez mammas?

Bērna atšķiršana no krūts agrāk par bioloģiski pamatotu laiku noteikti atstāj iespaidu uz viņa veselību, bet daudz lielāku postu nodara bērna psihei. Bērnam ir jāspēj nomierināties un aiziet gulēt bez pielikšanas pie krūts, ja mamma nav blakus un ar viņu darbojas citi pieaugušie.
Ja mamma ir izvērtējusi visus šos faktorus, un tie ir labvēlīgi, tas nozīmē, ka var mēģināt šķirt bērnu no krūts, bet ja ne, tad ir vēl jānogaida. Ja mamma nevar pieņemt lēmumu patstāvīgi un šaubās par tā pareizību, tad var vērsties pie zīdīšanas konsultantiem. Konsultantam ir šādu problēmu risināšanas pieredze, tāpēc viņš vienmēr varēs palīdzēt mammai izvēlēties pareizo taktiku.

03	Publicēts: вторник, 3 ноября 2009 Skatīts 30916

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas