Skvorushka, Olga Skvorcova

No krievu valodas tulkoja Lapsa, Alisa Čerņavska un Noela, Liene Nikitina-Zaķe.

Bilingvālā izglītība ir ļoti aktuāla tēma mūsdienu sabiedrībā. Protams, valodu zināšanas nevienam nav lieka nasta, un, pie tam vēl ir zināms, ka, kopš seniem laikiem, piemēram, muižnieku ģimenēs, par normu tika uzskatīts, ka pirmsskolas vecuma mazulis brīvi runā gan krieviski, gan franciski. Bet, kad tēma skar savu pašu bērnu, tad vecākiem parasti rodas tūkstošiem jautājumu. „Vai tas ir nepieciešams tieši manam bērnam?”, „Kā es varu viņam palīdzēt?”, „Kā un ar ko mācīties valodas?”, Ar ko sākt?”, „Kādā valodā runāt mājās?”, „Kā nedarīt bērnam pāri?” un daudzi citi. Pirmām kārtām, būtu labi noskaidrot, kuru tad var uzskatīt par bilingvālu. Apkopojot zinātniskajā literatūrā atrastās definīcijas, var teikt, ka bilingvāls („bi” – divi, „lingva” - valoda) ir cilvēks, kuram ir vienlaicīgi divas dzimtās valodas. Parasti tas tiek minēts, runājot par jauktajām laulībām, kad tētim un māmiņai ir katram sava dzimtā valoda un mazulis kopš dzimšanas pieder vienlaicīgi pie divām kultūrām. Protams, dzīves laikā cilvēks var iemācīties vēl vairākas valodas un brīvi tās pārvaldīt, viegli tulkot no vienas valodas citā – no dzimtās valodas svešvalodā. Tomēr tas nav īsts bilingvisms. Bilingvālais bērns runā un domā uzreiz divās valodās – un tam ir gan savi plusi, gan mīnusi.

Plusu ir daudz

Katra valoda ir vesela bagātība, tas ir kultūras slānis, tās ir tradīcijas un ieražas, parunas un sakāmvārdi, tā ir saikne ar veselu dzimtu, senču atbalsts un gudrība. Bilingvālais bērns visu šo bagātību iegūst dubultā apjomā.

Katra valoda ar savu struktūru un vārdu krājumu ir bāze turpmākajai valodu mācīšanai. Jo vairāk valodu zina cilvēks, jo vieglāk ir apgūt nākamo. Un šeit bilingvālajam bērnam ir acīmredzamas priekšrocības.

Ir pētījumi par to, ka bilingvāļiem, kas kopš bērnības ir pieraduši iegaumēt un analizēt dubultapjomā, ir attīstītāka atmiņa un analīzes spēja, jūtīgāka fonemātiskā dzirde, bet ar vecumu viņi daudz lēnāk un maznozīmīgāk zaudē intelektuālās spējas.

Mīnusu arī nav maz

Iepazīstoties ar divām valodām, bērns var diezgan ilgi jaukt gramatiskās formas un sajaukt valodas – vienā teikumā mēdz būt kopā gan vienas, gan otras valodas vārdi. Dažos gadījumos tas var bremzēt ne tikai runas, bet arī domāšanas attīstību.

Dažreiz var rasties stostīšanās, jo bērns nav spējīgs ātri noteikt, kurā no dzimtajām valodām būtu jārunā katrā konkrētā situācijā. Tomēr jāatzīmē, ka tādi gadījumi sastopami diezgan reti.

Ir arī kāds procents bērnu, kuriem runas attīstība norit ar nelielu aizturi tieši bilingvisma dēļ – smadzenes apgūst informācijas dubultapjomu un tam ir nepieciešams vairāk laika.

Psiholoģiskais aspekts

Bilingvālais bērns pieder vienlaicīgi divām (dažreiz ļoti dažādām) etniskajām grupām, un tas dažreiz rada grūtības – lai atbildētu uz it kā vienkāršu jautājumu „kas es esmu?”, bērnam jāintegrē ne tikai divas valodas, bet arī divas kultūras, divas pasaules. Viņš ir kā upe starp diviem krastiem, un abiem krastiem obligāti ir jākļūst par dzimtajiem. Tam ir nepieciešams laiks, spēki un vecāku atbalsts un gudrība. Dažreiz ir nepieciešama arī psihologa palīdzība. Nekautrējieties to meklēt, tie nav nieki, tas ir bērnam ļoti būtisks viņa dvēseles darbs.

Gadās arī, ka būtībā bilingvālā ģimenē viena no valodām tiek it kā izstumta, tā aiziet otrajā plānā, tai nav vietas ģimenē. Bērns izjūt zemapzinīgu satraukumu un spriedzi, jo tiek atstumta viņa dvēseles daļa. Ja ģimenē runā tikai mātes (vai tēva) valodā – bērns jūt, ka viņa dvēseles daļa, kas iegūta no tēva (mātes), tiek atstumta. Un tas vienmēr ir ļoti sāpīgi, jo tas sagrauj piederības sajūtu ģimenei un visai dzimtai. Viena no svarīgākajām bērna vajadzībām ir nepieciešamība piederēt, būt par savējo, būt pieņemtam.

Bieži vecāki emigrācijas gadījumā tīšām pārstāj lietot dzimto valodu ikdienā – lai bērns vieglāk iemācītos svešvalodu, kas ļaus viņam mācīties un strādāt citā valstī. Šajā gadījumā bērns zaudē atbalstu. Jo valoda taču ir arī saikne ar dzimtu, tieši ar dzimtās valodas starpniecību nāk spēks un pārliecība.

Tāpat problēmas rodas, ja vecāki (protams, vēloties to labāko!) cenšas par bilingvālu padarīt bērnu, kas īstenībā nav tāds, - atdod viņu bērnu dārziņā vai skolā, kur apmācība notiek citā, bērnam svešā valodā.

Kādēļ? „Lai kopš bērnības zinātu divas valodas, noderēs”, „Uz turieni ir tuvāk iet no mājām”, „Tur bija brīva vieta”, „Tur bērnus labāk pieskata” utt. Savā ziņā viņiem ir taisnība. Gan divas valodas noderēs, gan arī ērtāk ir aiziet tuvākajā dārziņā, gan arī bērnu pieskatīšana ir svarīga, un vietu trūkums bērnu dārzos liek ņemt to, ko piedāvā... Tas viss tiešām tā ir, bet...

Aplūkosim situāciju bērna acīm

Viņam ir ģimene, kur runā viņam saprotamajā valodā un bērnu mīl un saprot. Un te pēkšņi viņš nokļūst sabiedrībā, kur viņu nesaprot praktiski neviens. Un arī viņš nesaprot, ko viņam saka. Atšķirībā no bilingvālā bērna, kuram šajā situācijā liekas, ka apkārtējie runā vienkārši citā valodā, nebilingvālam bērnam visi runā svešvalodā un visi apkārt ir sveši. Un viņš arī visiem ir svešs, atšķirībā no bilingvāļa, kaut arī viņš to otro valodu nepārvalda pilnībā. Tik un tā viņš ir savējais, viņam atbild dvēsele.

Bērnam tas ir šoks, stress, satricinājums. Protams, valodu viņš ar laiku iemācīsies, bet par savējo diez vai kļūs. Un šī sajūta „es esmu cits, es neesmu tāds kā pārējie, es nezinu, kas es esmu” var radīt daudz problēmu pieaugušajā dzīvē. Jo valoda taču ir ne tikai saskarsmes līdzeklis, bet arī kultūra, vērtību sistēma, dzīves iekārta, mentalitāte.

Ir nepieciešams arī ņemt vērā, ka, daudz laika pavadot citvalodas vidē, kļūst vājāka saikne ar dzimto valodu un kultūru, saikne ar savu dzimtu un saviem radiniekiem. Bērns attālinās no sava krasta, bet nepiestāj pie cita. Vecāki sūdzas, ka bērns ir attālinājies, kļuvis par svešu un viņi to slikti saprot. Bērns sūdzas par vientulības sajūtu, par to, ka viņš nevienam nav vajadzīgs.

Pie tam vēl, ja iegrimšana svešvalodā notiek vienlaicīgi ar dzimtās valodas apgūšanas procesu, tad bieži rodas gan runas aizture kopumā, gan grūtības ar lasīšanas un rakstīšanas apgūšanu abās valodās vienlaicīgi. Bērns it kā daļēji apgūst gan vienu, gan otru valodu. Un no tā cieš sekmes skolā.

Šajā situācijā ir labāk, ja bērns sāk mācīties svešvalodu jau pēc tam, kad ir labi apguvis dzimto, tad, mācoties svešvalodu, viņam būs uz kā balstīties. Un tad viņš apgūs svešvalodu pilnībā, bet dzimtā kļūst tiešām par dzimto.

Tātad, kas jāatceras vecākiem? Bilingvāls ir cilvēks, kuram ir divas dzimtās valodas – gan mātes, gan tēva valoda. Un tās abas viņam ir ļoti nepieciešamas. Tāpēc tām abām jābūt viņa dzīvē kopš pašas dzimšanas. Katrs vecāks (un pārējie radinieki) runā ar bērnu savā dzimtajā valodā, nosauc priekšmetus, dzied dziesmiņas utt.

• Ja kāds no vecākiem nedzīvo kopā ar bērnu, tad palīdzēs audioieraksti, koncerti, braucieni uz vajadzīgo valsti atvaļinājuma laikā, nodarbības svētdienas skolā vai radošajā kolektīvā – jebkura iespēja pieskarties trūkstošā vecāka valodai. Bērnam tas ir svarīgi tieši kā saikne ar dzimtu. Starp cilvēkiem var būt dažādas attiecības, bet vecāku pienākumus neviens nav atcēlis. Neatņemiet bērnam to, kas viņam pieder – dzimto valodu.

• Bērns jāatdod dārziņā vai skolā ar tādu apmācības valodu, kādā ģimenē runā vismaz viens no vecākiem.

• Audzinot bilingvāli, ir vēlams izvairīties no valodu sajaukuma. Lai ir mātes un tēva valoda, vecmāmiņas un vectētiņa valoda, bet nav pieļaujams, ka teikumā daļa vārdu tiek aizvietota ar citas valodas vārdiem.

• Svešvalodu varētu sākt mācīties tad, kad bērns ir pilnībā apguvis dzimtās valodas gramatisko struktūru. Tikai tad tā valoda nāks bērnam par labu.

• Ar katru jaunu valodu tiek paplašināts redzesloks, pilnveidojas atmiņa, domāšana, fonemātiskā dzirde, bet tā notiek, ja bērns tiek audzināts pareizi – bilingvāls kā bilingvāls, bet nebilingvāls kā cilvēks, kurš zina svešvalodas.

Kamēr šo rakstu sacerēju, atcerējos nejaušu sarunu ar vienu sievieti:

-Vai nezini, kur Rīgā var nopirkt krievu-tatāru sarunvārdnīcu?
-Kam Jums tā vajadzīga – darbam?
-Man māte ir no tatāriem, bet ne es, ne bērni nevienu vārdu nezinām. Kauns.

Tā tas, droši vien, arī ir – tikai kad cilvēkam ir saknes, viņš iegūst spārnus.

27	Publicēts: воскресенье, 27 сентября 2009 Skatīts 13221

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas