|  |
Lapsa, Alisa Čerņavska, trīs bērnu māmiņa un sertificēta zīdīšanas konsultante.
Kā ieaijāt bērniņu, rāda Lapsa, Alisa Čerņavska un meita Ieva, 1 mēnesi veca
un lemarka, Jeļena Tokarska un dēls Derians, 7 mēnešus vecs.
Fizioterapeites Jeļenas Valteras uzraudzībā. «...Ja es tev varētu izstāstīt...» Par ieaijāšanu segā
Mīļo māmiņ!
Dažreiz es raudu, bet tu pārdzīvo un uztraucies. Tu vēlies man palīdzēt, bet īsti nezini, ko lai dara. Vēl pavisam nesen mēs ar tevi bijām viens vesels, mēs arī tagad esam cieši saistīti viens ar otru: es sajūtu tavas sirds pukstus, ieskatos tavā sejā, sajūtu tavu elpu un dzirdu balsi. Kad tu esi mierīga un laimīga, man arī paliek labi. Dziļi ieelpo, sāc nomierināties pati – un tavs miers pāries arī man.
Pamēģini saprast, kas mani uzrauc. Uzticies savai intuīcijai, savām mātišķajām jūtām – tu taču pārzini mani labāk par jebkuru citu cilvēku visā pasaulē! Es vēl esmu pārāk mazs un nevaru tev pasūdzēties vārdos, bet es domāju, ka ļoti drīz tu iemācīsies mani saprast arī bez vārdiem. Un pagaidām pamēģināšu tev pateikt priekšā, kas varētu būt par iemeslu.
- Es esmu izsalcis, gribu dzert vai arī vienkārši gribu, lai tu mani pieliec pie krūts, jo mani kaut kas uztrauc. Te nu viss ir vienkārši: ātrāk iedod man krūti un pabaro jebkurā tev ērtā pozā (sīkāk Par zīdīšanas pozām>>>)
Bet gadās arī tā, ka ar to visu man nepietiek, pat pie krūts es vēl joprojām raudu. Tikai nesāc uzreiz uztraukties, ka tev ir par maz piena! Visdrīzāk, raudām ir cits iemesls.
Gadās, ka piens no krūts tek pārāk spēcīgi – kā ar strūklu. No tā es varu aizrīties un, protams, man tas ne īpaši patīk. Pamēģini nolikt mani ar vēderiņu sev uz krūts un pabarot šajā pozā, tad piena spiediens nebūs tik spēcīgs.
Varbūt man vienkārši nav ērti gulēt, es esmu noguris no atrašanās vienā pozā vai arī man vienkārši tā nepatīk – pamēģini paņemt mani citādāk.
- Dažreiz es gribu čurāt vai kakāt un ar stenām un ar žēlām raudām tev pie krūts mēģinu par to paziņot. Ja es bieži satveru un tad pametu krūti, ja es dīdos un raujos ārā tev no rokām – pamēģini, kad tu sēdi, paturēt mani tādā pozā, lai mans dupsītis karātos tev starp ceļiem, bet mani ceļgali tiktu piespiesti vēderiņam. Tādā stāvoklī man ir vieglāk tikt galā ar jaundzimušajam tik grūtu darbību.
- Iespējams, ir laiks nomainīt man autiņbiksītes. Pārbaudi tās – varbūt tās ir pavisam pilnas, vai arī es jau esmu paspējis tur pakakāt. Maigi noglāsti mani, izģērbj, pārbaudi krociņas – iespējams, kaut kur mana maigā āda ir iekaisusi un surst.
- Varbūt man ir karsti vai vēsi. Pārbaudi, kāda temperatūra ir manam ķermenim – iebāz savu pirkstu man zem drēbēm pie kakliņa. Ja tur ir karsti vai, vēl jo vairāk, ja jau esmu sasvīdis, tad ātrāk noņem no manis liekās drēbītes. Ja, tieši otrādi, tu redzi, ka es esmu sasalis, tad no sākuma obligāti paņem mani uz rokām un sasildi ar savu siltumu, un tikai tad apģērbj mani siltāk.
|
|
Dažreiz gadās, ka es raudu, liekas, bez īpaša iemesla. Bet es taču esmu tik mazmazītiņš un jutīgs... Augt nav viegli, un, gadās, man arī gribas pasūdzēties, atbrīvoties no stresa un nepatīkamajiem iespaidiem – to visvienkāršāk ir izdarīt, vienkārši paraudot. Varbūt tieši tagad es pārdzīvoju attīstības lēcienu, strauji mainos es pats un man liekas, ka es netieku galā ar to, kas notiek ar mani un man apkārt.
Tādos brīžos es ļoti gribu, lai blakus būtu māmiņa, māmiņa, kas sapratīs un nomierinās mani pat bez vārdiem, tikai ar savu pārliecinātību un līganām kustībām.
|
- Vēl gadās arī tā, ka es esmu noguris, gribu gulēt, bet nesanāk iemigt. Pamēģini mani viegli ietīt autiņā – tas arī labi nomierina (sīkāk Par pareizu tīšanu autiņā>>>). Un vēl tu vari man palīdzēt ar ieaijāšanu – paņem mani uz rokām un maigi pašūpo. Tas man atgādinās 9 mēnešus tavā vēderiņā.
|
|
Visvieglāk ir mani aijāt, turot uz rokām. Plati izplet pēdas, tām ir jābūt tev par drošu balstu. Mazliet pietupies un pārceļ visu savu svaru uz labās kājas, tad uz kreisās, šūpojoties no malas malā. Kusties laideni un nesteidzīgi.
|
Рalielināt
Nemainot kāju stāvokli, lēnām sāc pietupties – es šūpošos kopā ar tevi kā šūpolītēs. |
Aizvērt |
|
Nemainot kāju stāvokli, lēnām sāc pietupties – es šūpošos kopā ar tevi kā šūpolītēs. Tikai nekrati mani, māmiņ, man no tā nekļūs vieglāk. Tu vari arī lēnām staigāt pa istabu, tajā pašā laikā mazliet pietupjoties.
|
Рalielināt
Man patīk dažādas kustības: uz augšu un uz leju, no malas malā, ar nelielu amplitūdu – galvenais, lai tās būtu vienmērīgas un laidenas. |
Aizvērt |
|
Man patīk dažādas kustības: uz augšu un uz leju, no malas malā, ar nelielu amplitūdu – galvenais, lai tās būtu vienmērīgas un laidenas. Skaties man acīs, sarunājies ar mani, dzied dziesmiņas – tava balss un tavs skatiens nomierinās mani vēl vairāk.
Man ļoti patīk, kad tu šūpo mani, sēžot uz lielas bumbas (fit-ball). Uz tā tu pati mazāk nogursti, bet kustības sanāk nosvērtas un laidenas. Sēžot uz bumbas, tu vari turēt mani dažādās pozās un pat zīdīt.
|
Рalielināt
Tu vari pamēģināt nēsāt mani pa dzīvokli „lidmašīnas” pozā vai arī uz pleca. |
Aizvērt |
|
Tu vari pamēģināt nēsāt mani pa dzīvokli „lidmašīnas” pozā vai arī uz pleca. Šajās pozās man labi iziet gāzītes, un es arī redzu, kas notiek man apkārt. Es taču augu, man gribas redzēt arvien vairāk, neaizmirsti, ka es varu raudāt arī vienkārši no garlaicības. Parādi man apkārtējo pasauli! Turot mani „lidmašīnas” pozā, izlaid man vienu roku starp kājiņām, bet ar otru atbalsti man krūtis. Seko tam, lai abas manas rociņas būtu tavas rokas vienā pusē. Šajā pozā tu vari mani vienkārši nēsāt, bet vari ieaijāt, stāvot uz vietas vai sēžot uz bumbas (fit-ball).
|
Рalielināt
Uzliec mani uz pleca, lai es varētu redzēt visu, kas notiek man apkārt. |
Aizvērt |
|
Uzliec mani uz pleca, lai es varētu redzēt visu, kas notiek man apkārt. Man jābalstās tev uz pleca ar abām rokām, seko tam uzmanīgi, jo es pats varu netikt ar to galā un man būs neērti. Ja es vēl esmu pavisam mazs un slikti turu galvu, pieturi man pakausīti ar savu plaukstu. Ar otru roku tu vari mani glāstīt vai maigi plikšķināt pa muguriņu – māmiņ, man ļoti patīk tavi pieskārieni.
|
Ja es vēl neesmu pusgadu vecs, un es neaprimstoši raudu, ilgi nevaru nomierināties, pasauc palīgā tēti vai kādu citu un pašūpo mani segā. Derēs arī palags, liels autiņš, galvenais, lai auduma izmērs būtu ne mazāk par 1,20*1,20 m.
Lūk, kā tas notiek.
Рalielināt
Novieto mani segas vidu. Seko, lai mans ķermenis un galva gulētu simetriski, t.i., tieši pa vidus līniju. |
Aizvērt |
|
Novieto mani segas vidu. Seko, lai mans ķermenis un galva gulētu simetriski, t.i., tieši pa vidus līniju. Nostājieties viens otram pretī: viens pieaugušais man galvgalī, bet otrs – pie manām kājām. Paņemiet katrā rokā segas stūri un lēni celiet to kopā ar mani, lai es gulētu kā šūpuļtīklā aptuveni jūsu ceļgalu līmenī. Man ir svarīgi redzēt māmiņas acis, smaidu un dzirdēt māmiņas balsi – tāpēc, māmiņ, ķeries pie segas manu kājiņu pusē, lai es neizliektu galvu uz atpakaļpusi.
Pirms jūs sāksiet mani ieaijāt, nostājieties tā, lai jums būtu ērti kustēties – kājas platāk par pleciem, rokas mazliet saliektas elkoņos un piespiestas sāniem, mugura ir taisna.
|
Рalielināt
Un tagad sāciet šūpot mani šajā „šūpulī” no malas malā, pārminoties no vienas kājas uz otru, bet jūsu rokam ir jāpaliek uz vietas. |
Aizvērt |
|
Un tagad sāciet šūpot mani šajā „šūpulī” no malas malā, pārminoties no vienas kājas uz otru, bet jūsu rokam ir jāpaliek uz vietas. Viss ir vienkārši: mazliet saloki kreiso kāju un pārnes uz tās ķermeņa svaru, labo kāju iztaisno – un tāpat otrādi: mazliet pietupties uz labās kājas, kreiso kāju iztaisnot. Galvenais, lai abi pieaugušie šūpotos vienlaicīgi vienā virzienā, sinhroni.
|
Рalielināt
Un tagad divatā vienlaicīgi mazliet pietupjietes. Tādējādi es iešūpošos uz augšu un uz leju. |
Aizvērt |
|
Un tagad divatā vienlaicīgi mazliet pietupjietes. Tādējādi es iešūpošos uz augšu un uz leju.
|
|
|
Pamēģiniet pašūpot mani tikai ar roku palīdzību.
Vienlaicīgi lēni un laideni laidiet uz leju tikai labo segas pusi.
Nolaidāt – labi, un tagad tikpat mierīgi celiet augšā. Pēc tam tāpat uz leju un uz augšu kustiniet tikai kreiso segas pusi.
Atkārtojiet atkal un atkal – es mazliet pārvelšos savā „šūpulī” no vieniem sāniem uz otriem. Sekojiet, lai es būtu mazliet saliecies uz priekšu, nepieļaujiet, lai mana muguriņa izliektos uz atpakaļpusi.
Sarunājies ar mani, māmiņ, uzdziedi kaut ko patīkamu.
|
|
|
Un tagad pamēģiniet kustināt rokas kā „baļķu zāģētāji”. Vienlaicīgi viena elkonī saliektā roka tiek novirzīta atpakaļ, bet otra – uz priekšu. Viens pieaugušais sāk iešūpot, otrs seko iesācēja roku kustībām. Dariet visu laideni un lēni, viegli un patīkami.
|
Рalielināt
Lūk, jūs arī esiet mani izšūpojuši – es esmu nomierinājies, tagad mani var lēnām nolikt uz gultas tieši „šūpuļtīklā”. |
Aizvērt |
|
Lūk, jūs arī esiet mani izšūpojuši – es esmu nomierinājies, tagad mani var lēnām nolikt uz gultas tieši „šūpuļtīklā”. Vislabāk ir nolikt mani tā, lai no sākuma uz taisnās virsmas noliktos mani pleci, tad galva, mugura, dupsis – un tikai pēc tam – kājas.
|
Māmiņ, man ir tik labi tev uz rokām. Es esmu pavisam tuvu un skatos tavās mīlošajās acīs, redzu tavu smaidu, dzirdu, kā tu ieaijā mani ar šūpuļdziesmiņu. Es pagaidām esmu tik mazs un neaizsargāts, man ir ļoti nepieciešami tavs maigums un siltums.
Tieši tavas rokas sniedz man spēkus dzīvot tālāk, tāpēc glāsti un ieaijā mani pēc iespējas biežāk!
Palasīt:
Zīdīšanas konsultantu blogi
Statistiskie dati par zīdīšanas veicināšanas konsultāciju skaitu | Publicēts: понедельник, 17 августа 2009
Skatīts 18095 |
© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas
|
