Psihoterapeite Jekaterina Vasiļjeva.

No krievu valodas tulkoja Diāna Antonova

Šoreiz, piedāvāju parunāt par vienreizējām autiņbiksītēm (daudzi izmanto vārdu „pamperis” kaut arī, tā ir tikai tirgotāja zīme). Pret visu ko mums sniedz progress vajadzētu būt uzmanīgiem, sevišķi, ja runa iet par maziem bērniem. Vai mums ir vajadzīgs šāds progress, ja 90-o gadu (jau pagājušā gadsimtā) paaudzes mācījās izmantot podiņu jau no 1,5 gadu vecuma un ap 2 gadu vecumu bērnam jau bija labas iemaņas iet uz podiņa, savukārt daudzus mūsdienu bērnus tikai ap 3 gadu vecumu tikai taisās apmācīt iet uz podiņa. Daba ir paredzējusi daudzu funkciju, refleksu un iemaņu, dabisku izveidošanās mehānismu. Svarīgu lomu bērna attīstībā spēlē cēloņu- seku saite (ja darīsi tā- sanāks tā, ja jūties šādi – seko šis utt.). Kādu lomu bērna urīnpūšļa refleksa izveidošanās un prasmē iet uz podiņa spēlē vienreizējās autiņbiksītes?

Кā viss notiek dabiski?

Izskatīsim procesu uz dzīvnieku piemēra – zīdītāji, kas dzīvo starp mums, kaķi un suņi. Jaundzimušajiem kucēniem un kaķēniem bieži vien ir nepieciešama mātes palīdzība pie urinēšanas un defekācijas. Turpmāk procesi nostabilizējas un viņi ir spējīgi izkārnīties patstāvīgi, bet vēl nespēj kontrolēt procesu. Tieši šajā mirklī tiek nodibināta pirmā cēloņu-seku saite: sākumā es jūtu doto saspringumu, tad notiek atslābums un tad es atrodos peļķē. Tā kā atrasties peļķē vairākas reizes dienā ir auksti un nepatīkami – mazuļi diezgan ātri iemācās aizrāpot no paklājiņa uz „avīzītes”. Augot, dzīvnieki arvien labāk iemācās kontrolēt urinēšanas un defekācijas procesus, un dara to noteiktā laikā, noteiktā vietā.

Kaut kas līdzīgs notiek, kad bērnam ir uzliktas parastās autiņbiksītes: bērnam ātri izveidojas cēloņa-seku saite un jau pusotra-divu mēnešu vecs bērns izrāda uztraukumu, kad taisās urinēt vai kakāt, uzmanīga māte var paturēt bērnu virs bļodas. Tādā situācijā bērns ātri un droši iemācās kontrolēt defekācijas un it īpaši urinēšanas procesus. Tādi bērni diezgan agri pārstāj urinēt naktīs gultā un viegli iemācās izmantot podiņu.

Kas notiek kad bērns visu laiku nēsā vienreizējās autiņbiksītes? Urinēšanas moments netiek ievērots, jo sajūtas autiņbiksītēs pirms un pēc urinēšanas ir praktiski identiskas. Bērns pierod bieži urinēt, nelielos daudzumos un neizjūt nepieciešamo sasprindzinājuma signālu, tātad neapzinās notiekošo procesu un iespējas viņu kontrolēt. Manas prakses laikā esmu sastapusi daudz bērnus kas cieš no enurēzes (urīna nesaturēšana) un daudzi no tiem – ir bērni, kas patstāvīgi nēsāja vienreizējās autiņbiksītes līdz 2 vai pat 3 gadu vecumam. Pie manis vēršas 2-3 gadus vecu bērnu vecāki, kas sastopas ar grūtībām mācot bērnu izmantot podiņu. Daudzi no šiem bērniem ļoti labi saprot ko, no viņiem vēlās vecāki – urinēt podiņā, bet viņi nezin kā to darīt , jo nesaprot kā tas notiek. Tad, psihoterapeitam nākas dažu nedēļu laikā izvadīt viņus cauri visam urinācijas refleksa izveidošanās procesam un sava organisma sfinkteru kontrolēšanai (kas dabiskā ceļā ilgst pāris mēnešus).

Otra svarīga lieta — psiho-emocionālā attīstība un atbilstoša vecumam dzimumnobriešana. Katrā vecuma etapā bērns iet cauri noteiktai attīstības stadijai, svarīgu lomu šeit spēlē iespēja iepazīt savu ķermeni un notiekošos tajā procesus. Psiho-emocionālā attīstība ir tieši saistīta ar apmierinātības sajūtu, kuru bērns izjūt dažādās situācijas. Spēja kontrolēt arvien vairāk procesus ir svarīgs iemesls bērna priekam. Bērnam ir jābūt iespējai aplūkot dažādas sava ķermeņa daļas, vērot procesus (urinēšanas un defekācijas), kā arī novērot savas darbības rezultātus (daudzi bērni mēdz ne tikai aplūkot podiņa saturu, bet arī aptaustīt, izsmērēt un pat pagaršot). Visas šīs lietas ir ļoti svarīgas bērna attīstības procesā un ja mēs liedzam viņam šīs iespējas, mēs padarām viņa attīstību par vienveidīgu un lielākā vecumā viņam nāksies sastapties ar lielāku problēmu skaitu.

Viens mans novērojums, sakarā ar to, ka man ir 2 gadus veca meita, man diezgan bieži nākas būt bērnu laukumos. Novērojot bērnus, esmu konstatējusi vienu īpatnību, kas arī skar jautājumu par vienreizējām autiņbiksītēm: puikas, kas pastāvīgi nēsā vienreizējās autiņbiksītes (līdz 2 gadu vecumam un vecāki), neizstrādā uzvedības iemaņas (kā apieties ar savu ķermeni), kas ir raksturīgas viņu anatomiskām īpatnībām. Viņi ir pieraduši, ka starp kājām viņiem atrodas diezgan biezs ieliktnis (spilvens) un kad viņus ved pastaigāties bez autiņbiksītēm viņi nesaudzīgi sitās ar oliņām pret dažādiem bērnu laukuma elementiem. Viņiem nav iemaņas pareizi apsēsties vai pārkāpt pāri stienim, viņiem nākas mācīties to darīt šādā sāpīgā veidā.

Protams, vienreizējās autiņbiksītes ļoti atvieglo mazu bērnu vecāku dzīvi. Tā ir ļoti lietderīga lieta ja dodaties ciemos vai pie ārsta, vai pastaigāties. Tomēr, man liekas, ka tās nevajadzētu izmantot pastāvīgi, un vajadzētu tikt no tām vaļā cik vien ātri var (līdz 1,5-2 gadiem). Ir nepieciešams dot iespēju izveidoties dabiskām iemaņām un virzīties uz dabisko attīstību. Pasaule ir pilna a vienreizējām lietām, kas atvieglo mūsu dzīvi, bet mēs tās neizmantojam pastāvīgi , bet gan pa reizei. Es, piedāvāju jums uztvert „pamperus” teiksim, kā vienreizējos traukus: tos ir ērti izmantot piknikā vai vasarnīcā, bet neviens no tiem neēd pastāvīgi.

Apspriežam rakstu forumā>>>

Читать статью по -русски здесь>>>

13	Publicēts: четверг, 13 августа 2009 Skatīts 7200

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas