Ž.Caregradska, publicēts žurnālā «Наш малыш» 2002.gada 11.numurā.
No krievu valodas tulkoja Alisa Čerņavska.

No tā, ka mūsdienu vecmāšu praksē ir pilnīgi sagrozīti dzemdību norises dabiskie mehānismi, pastāv liels juceklis paša „dabisko dzemdību” jēdziena definēšanā. Mūsu valstī ar šo terminu ir pieņemts apzīmēt neapgrūtinātās dzemdības, kas norisinās ar minimālo iejaukšanos. Tieši tādā kontekstā izmanto dabisko dzemdību jēdzienu rakstos, kas reklamē viena vai otra dzemdību nama pakalpojumus. Tomēr tulkotajā literatūrā, kas ir veltīta sagatavošanai dzemdībām, ar šo terminu parasti tiek domāts pavisam kas cits. Topošās mātes, kas lasa grāmatas, cer, ka tādos dzemdību namos pret viņām būs sevišķā attieksme, bet viņas pārliecina, ka tieši tādas dzemdības sauc par dabiskajām. Tomēr „dabisko dzemdību” jēdziens tiek noteikts nevis ar to, kādas dzemdības vēlas iegūt vecāki, un ne ar to, kādas ir ērtas mediķiem, bet gan ar to, kādas dzemdības norīt saskaņā ar dabiski ielikto cilvēka ģenētisko programmu un kādas no tās novirzās. Zinātne par uzvedību, etoloģija, kas pēta mātišķo uzvedību dzīvniekiem un arī cilvēkam, palīdz arī atklāt īsti dabisko dzemdību norises galvenās likumsakarības.

Kā to pētīja?

Interese par šo jautājumu parādījās tāpēc, ka totāla mehānistiskās pieejas ieviešana dzemdību palīdzībā noveda pie pilna priekšstatu zuduma par to, ka sievietei dzemdībās vispār varētu būt kāda uzvedība. Kad dzīvnieku mātišķās uzvedības pētīšanas rezultātā tika atklāts, ka tā ir diezgan stingra shēma, atkāpšanās no kuras noveda pie pēcnācēju ciešanām vai pat nāves, pētnieku skatieni novirzījās uz cilvēku. Zinātnieku priekšā parādījās jautājums – kā izskatās mātišķā uzvedība sievietei un kāda tai ir nozīme dzimstošo bērnu augšanā un attīstībā.

Jau 20.gadsimta 30.gados slavenais angļu akušieris Grantlijs Dik-Rids sāka novadīt dzemdības, ļaujot sievietei uzvesties brīvāk, nekā tas bija pieņemts medicīnas praksē. Tas ļāva sasniegt gandrīz pilnīgu atsāpināšanu. Viņa pētījumi un dzemdību vadīšanas pieejas nepalika bez uzmanības, un šajā dzemdniecības virzienā sāka darboties arī citi pētnieki. Dažu Eiropas klīniku progresīvie akušieri un pediatri jau 20.gadsimta 50.gados ļāva dzemdētājai kustēties kontrakciju laikā, izvēlēties pozu spiešanas procesam, pielikt bērnu pie krūts pirmās stundas laikā pēc dzemdībām. Šīs progresīvās pārmaiņas atklāja jaunu zinātnes virzienu, kura mērķis bija noteikt dzemdību gaitas bioloģisko normu. Tagad pētnieku uzdevums bija nevis savaldīt dzemdību stihiju, bet gan atrast pilnīgu atbilstību bioloģiskajai esamībai.

Pateicoties pūlēm šajā virzienā, zinātnieki secināja, ka dzemdības nav tikai fiziskais process, tas ir dabiskais psihofizioloģiskais augstas sarežģītības pakāpes process. Ja dzemdības norisinās saskaņā ar šīm sarežģītajām likumsakarībām, tad, neskatoties un to ilgumu, visi dzemdību nepatīkamie momenti tiek ātri aizmirsti. Dabisko dzemdību rezultāts ir ilgstošs pozitīvs imprintings, kas principā nav iespējams, ja dzemdības norisinās citādāk.

Līdz ar to, ka dzemdības tiek regulētas ar nervu un endokrīno sistēmu, tad te svarīga loma ir psiholoģiskajam komponentam. Tieši sievietes psiholoģiskais stāvoklis lielākajā daļā gadījumu nosaka dzemdību gaitu un rezultātu. Hormonālie un psiholoģiskie procesi, kas norisinās dzemdētājas organismā, savukārt, ietekmē viņas uzvedību. Ir arī jāņem vērā, ka sievietes uzvedība dzemdību gaitā tiek attiecināma pie relikta, beznosacījuma uzvedības formām, kas ir noteiktas ģenētiski un tiek regulētas ar psihes bezapziņas sfēru. Tāpēc sievietes uzvedība dzemdību laikā netiek pakļauta apziņas kontrolei. Sievietes hormonālais līdzsvars, psiholoģiskais stāvoklis un uzvedība ir nedalāmi saistīti faktori, kas ietekmē dzemdību gaitu un nosaka to rezultātu. Tādējādi, par dabiskajām var atzīt tikai tādas dzemdības, kurās tiek ņemtas vērā visas šīs sastāvdaļas.

Hormonālais līdzsvars

Sievietes instinktīvā uzvedība dzemdību laikā ir noteikta ar īpašo viņas organisma hormonālo līdzsvaru. Precīza šī līdzsvara „shēma” ir noteikta ar iedzimto programmu. Hormoni, kas regulē dzemdību procesu, ir daudzfunkcionāli un ietekmē sievietes fizioloģiskos procesus, emocionālo stāvokli, atmiņu un uzvedību. Piemēram, dzemdību laikā sievietes hipofīze producē oksitocīnu, kas sekmē dzemdes savilkšanas darbību, kā arī ietekmē atmiņas mehānismus un palīdz aizmirst notikumus. Tādējādi, dzemdību laikā oksitocīns palīdz sievietei vieglāk pārnest sāpes, bet pēc tām – vispār aizmirst par sāpēm.

Līdz ar to, ka dzemdības ir stress, ekstrēmā situācija, kas izsauc organisma emocionālo un fizisko spēku sasprindzinājumu, tad dzemdību laikā tiek pastiprināta adrenalīnam līdzīgo vielu sekrēcija, kuras tiek izstrādātas, kad organisms izjūt bailes, sāpes vai aukstumu. Adrenalīns pastiprina muskuļu sasprindzinājumu, noradrenalīns pastiprina sirds darbību, paaugstina asins spiedienu, aktivizē enerģijas atdevi. Dzemdību laikā tiek aktivizēta virsnieru dziedzeru darbība un tiek palielināta šo hormonu producēšana, kā rezultātā tiek pastiprinātas dzemdību kontrakcijas. Tomēr tajā pašā laikā dzemdību periodā tiek izstrādāti endorfīni (neirohormoni ar morfijam līdzīgajām funkcijām), kas spēlē būtisku lomu sarežģītā hormonālajā līdzsvarā. Tie ļauj dzemdības padarīt par patvaļīgu procesu un darbojas arī kā pretsāpju līdzeklis, sekmē emocionālā stāvokļa optimizēšanu, apslāpē uztraukumu un veicina vispārējā apmierinājuma stāvokļa sasniegšanu. Endorfīnu ietekmē dzemdību laikā sievietes bieži uzvedas tā, it kā viņas ir lietojušas narkotikas, un ir pamanāms, ka pauzēs starp sāpīgam kontrakcijām viņas jūtas labi. Dzemdību dabiskās gaitas gadījumā daudzas sievietes spēj izjust īstus ekstāzes stāvokļus.

Sintētiskās pretsāpju analgetikas, ko pielieto medicīnā, nonāc konfliktā ar endorfīniem un cīnās ar tiem, tādējādi mainot sarežģītu dabisko hormonālo līdzsvaru. Ar to bieži vien var izskaidrot sievietes sliktu pašsajūtu dzemdību laikā un pēc tām. Tika novērots, ka sievietes, kurām dzemdību laikā tika ievadītas endorfīnam līdzīgas narkotikas, dzemdēja grūtāk un ilgāk, nekā tās, kurām endorfīna līmenis palika dabisks. Dabiskais hormonālais līdzsvars, kas rodas dzemdību laikā, ir ļoti trausls, tāpēc jebkura nepamatota iejaukšanās dzemdību gaitā, piemēram, kādu preparātu ievadīšana sievietes organismā, var to sajaukt un novest pie dzemdību darbības patoloģijas vai to pastiprināt. Pat tik nevainīga procedūra kā augļa pūšļa pārduršana, lēcienveidīgi izmaina hormonu savstarpējo attiecību un var nopietni iztraucēt dzemdību darbības dabiskās gaitas mehānismus.

Dzemdētājas psiholoģiskais stāvoklis

Sievietes psiholoģiskā sagatavošana dzemdībām, pirmkārt, ietver atbrīvošanos no viltus bailēm no dzemdībām, jo tieši bailes padara dzemdības par sāpīgu, nelabvēlīgu un pat dramatisku procesu. Vislabvēlīgāk dzemdības norisinās tādā gadījumā, ja sieviete ir atbrīvota no bailēm, spēj labāk izjust sava organisma vajadzības un orientēties savos pārdzīvojumos un tieksmēs.

Sievietes psiholoģisko stāvokli ļoti stipri ietekmē nostājas, kas viņai veidojušas grūtniecības laikā. Ja sieviete vispār neapmeklē dzemdību sagatavošanas kursus, bet tikai lasa literatūru, viņa parasti atrodas viltus priekšstatu varā un vai nu pārāk idealizē, vai nu pārāk dramatizē dzemdības. Gan viens, gan otrs stipri atšķiras no tā, ar ko viņa sastapsies realitātē. Dzemdību sagatavošanas kursos, ja tos vada ārsti, sievietes reti tiek noskaņotas uzticēties savām sajūtām un izjūtām. Šajos kursos viņām biežāk tiek mācīts kontrolēt savu ķermeni, savas jūtas, savu elpošanu, t.i., nezaudēt kontroli pār sevi.

Sievietes psihoemocionālo stāvokli dzemdību laikā var ietekmēt arī ārējie faktori. Pie tādiem faktoriem pieskaita dzemdību apstākļus un cilvēkus, kas tajās piedalās.

Dzemdību apstākļi

Visas dzīvas būtnes savu pēcnācēju dzemdēšanai meklē visdrošāko vietu. Mātītes ierīkojas tā, lai dzemdību laikā neviens nevarētu viņām traucēt. Pēcnācēju dzemdēšanai dzīvnieki meklē nomaļu vientuļu vietu, kur būtu tumši, silti un kur nebūtu gaisa kustības.

Cilvēka uzvedībā tiek novēroti līdzīgi principi. Sieviete dzemdību laikā jūtas ērti, ja ap viņu ir mierīga un mājīga atmosfēra, nav kaitinošu krāsu, ir silti un klusi. Telpā, kur risināsies dzemdības, nedrīkst būt griezīgu vai uzbāzīgu skaņu, smaržu, nedrīkst pastāvēt jebkāda pēkšņu ielaušanās un iejaukšanās iespējamība. Būtu labi, ja turpat atrastos nepieciešamā pārtika un dzērieni. To esamība ir viena no komforta sastāvdaļām.

Partneri dzemdībās

Daudzām sievietēm tiek novērota tieksme uz viena vai divu līdz trīs partneru klātbūtni dzemdību laikā, un tas ir pilnīgi dabiski. Dzīvajām būtnēm, kas dzīvo grupās, pilna vientulība dzemdībās nav raksturīga, tām ir obligāta citu bara biedru klātbūtne. Tikai tad, ja blakus atrodas kāds no grupas locekļiem, viņi jūtas aizsargāti. Piemēram, šimpanzes mātītes dzemdību laikā nodalās no grupas viena tēviņa un 1-2 mātīšu pavadībā, tāpat rīkojas arī gorillas mātītes. Bara dzīvnieki, tādi, kā ziloņi un antilopes, dzemdību laikā vispār nešķiras no pārējās grupas. Ap dzemdējošo mātīti blīvā aplī pulcējas tēviņi, kuru galvas atrodas ārpus apļa. Atrodoties citu bara biedru aplī, kuru skatieni ir vērsti uz ārpusi, mātīte ir pilnīgi nosargāta no ienaidnieku iebrukšanas un jūtas pilnīgā drošībā. Vēl jo vairāk, daudziem bara dzīvniekiem mātītes sāka dzemdēt tikai tad, kad visa grupa sapulcējās kopā, un viņas varēja būt pilnīgi norobežotas no iespējamā plēsoņu uzbrukuma vai kādiem citiem nevēlamiem iebrukumiem. Piemēram, zirgi dzemdē tikai naktī, kad savvaļas apstākļos viss bars atrodas vienkopus.

Dzemdētājas uzvedība arī var atklāt dzīvnieku pasaulei raksturīgās likumsakarības: viņai ir nepieciešams nodalīties no pamatgrupas tā, lai blakus paliktu 1-3 partneri. Šī tieksme ir saistīta ar to, ka, dzemdībām tuvojoties, sieviete sāk just reālas briesmas zaudēt dzemdību laikā kontroli pār sevi un pār situāciju. Tāpēc viņa cenšas šo kontroli nodot tam cilvēkam, kuram maksimāli uzticas. Parasti par tādām uzticamības personām kļūst vīrs un cita pieredzējusi sieviete, kura pati jau ir dzemdējusi, spēj saprast notiekošo un nepieciešamības gadījumā sniegt adekvātu palīdzību.

Tādējādi, dabiskās būs tikai tādas dzemdības, kur sievietei būs iespēja dzemdēt apstākļos, kas izslēdz nervu sasprindzinājumu un diskomfortu, viena vai vairāku iepriekš izvelēto partneru klātbūtnē, un ar nosacījumu, ka sievietei ir pietiekamā psiholoģiskā sagatavotība.

Dzemdētājas instinktīvā uzvedība

Visi pētnieki, kas pēta sievietes uzvedību dzemdību laikā, atzīmē šīs uzvedības īpatnības. Dzemdību laikā sieviete it kā iegrimst sevī, pārdzīvo apziņas stāvokļa izmaiņas. Gandrīz visām dzemdētājām ir „sapņaina” sejas izteiksme, viņas aizmirst savu sociālo stāvokli, zaudē kontroli pār sevi. Daudzas no viņām dažādos dzemdību posmos izdveš raksturīgus vaidus un kliedz. Dzemdētājas, neskatoties uz sāpēm un dažādām nepatīkamām izjūtām, neizskatās bezpalīdzīgas vai apjukušas, tieši otrādi, viņas darbojas nesteidzīgi, meklē ērtu pozu, daudz ko dara intuitīvi, bez jebkādas apmācības. Turklāt šīs uzvedības īpatnības dzemdību laikā ir raksturīgas visām sievietēm un nav atkarīgas no viņu kultūras līmeņa un sabiedriskā stāvokļa.

Sievietes intuitīvā jeb neapzinātā uzvedība dzemdību laikā ir ļoti nozīmīga to labvēlīgajam rezultātam. Pakļaujoties saviem instinktiem, sieviete rīkojas visracionālāk un, tam pateicoties, dzemdē ātrāk un vieglāk. Spēja aizmirsties un uzvesties intuitīvi ir vislabākais nosacījums laimīgo dzemdību novadīšanai. Tieši tāpēc visveiksmīgāk dzemdības norisinās tajos gadījumos, kad tās ir vismazāk pakļautas apziņas kontrolei. Vēl jo vairāk, sievietes instinktīvā uzvedība dzemdību laikā ļauj maksimāli atklāties viņas mātišķajai intuīcijai un nosaka arī turpmākās krūts barošanas sekmīgumu. Palīdzības sniegšanas māksla dabiskajās dzemdībās iekļauj prasmi ļaut sievietei uzvesties maksimāli brīvi, kas palīdz dzemdību pašregulēšanās bezapziņas mehānismu iedarbināšanai.

Sievietes dabiskās uzvedības atbalstīšana dzemdību laikā ir visprātīgākais un visdrošākais to vadīšanas veids. Šīs uzvedības sastāvdaļas ir elpošana, dzemdētājas skaņu izdvešana, pozu maiņa un viņas kustību dinamika. Pateicoties ģenētiski noteiktajam dzemdību gaitas mehānismam, visas šīs darbības ir saskaņotas ar maksimālo precizitāti.

Dzemdētājas elpošana un kliegšana

Kopš kontrakciju parādīšanas un tām pastiprinoties dzemdētājai aktivizējas elpošana, kas turpmāk var izpausties kā vaidēšana, iekliedzieni vai kliegšana. Šai parādībai ir fizioloģiskais pamats, un tā ir norma, nevis ciešanu izpausme vai sievietes slikta rakstura un nepacietības izrādīšana.

Hormoni, kas veicina un regulē dzemdību darbību, veicina arī elpošanas centru, kas noved pie elpošanas aktivizēšanas. Stresa hormonu līmeņa paaugstināšanās dzemdētājas asinīs, kas tiek nodrošināta gan ar pašas sievietes hormonu, gan ar bērnu hormonu iesaistīšanu procesā, aktivizē viņas organisma enerģijas atdeves procesus, kas, savukārt, veicina elpošanas un sirds-asinsvadu sistēmas darbību. Rezultātā tiek atbrīvots enerģijas daudzums, kas ir nepieciešams dzemdību darbības nodrošinājumam. Stresa hormoni aktivizē arī balss saišu darbību.

Līdz ar to sievietes vaidēšana un kliegšana dzemdību laikā ir jāuztver kā fizioloģiskā parādība, kas tiek regulēta bezapziņas (neiroendokrīnā) līmenī un kas vāji tiek pakļauta apziņas kontrolei: ja tā parādījās, to ir iespējams kontrolēt, bet nevajadzētu apslāpēt.

Skaņas, ko sieviete izdveš dzemdību laikā, ir svarīgs dzemdību palīdzības līdzeklis. Dabiskie elpošanas, vaidēšanas un kliegšanas iedarbināšanas mehānismi neprasa no dzemdētājas speciālo pūļu un nostrādā automātiski gadījumā, ja viņas elpošanas sistēma ir pietiekami trenēta. Lai mūsdienīgās sievietes organisms, kuram nav ikdienas fizisko slodžu, varētu bez piepūles regulēt elpošanas biežumu un ritmu dzemdību laikā, tam ir nepieciešams treniņš. Regulāri nodarbojoties ar vienkāršiem elpošanas vingrinājumiem, var paplašināt savas elpošanas sistēmas iespējas un padarīt par ierastajiem dažādus elpošanas veidus. Izšķirošajā brīdī, kad būs nepieciešams visu dzīvības spēku sasprindzinājums, organismam tā vairs nebūs ekstrēmā, bet gan ierasta slodze, ar kuru tas varēs veiksmīgi tikt galā.

Ķermeņa stāvoklis un pozas dzemdībās

Dzemdību gaitā sieviete vairākkārt maina ķermeņa stāvokli, lai atvieglinātu sāpes un izvēlētos optimālo dzemdību gaitas ātrumu. Stāvokļu maiņas dinamika un statisko pozu komplekts dzemdību gaitā ir diezgan daudzveidīgs, un dzemdētājai jābūt brīvai to izvēlē. Bez tam, no dzemdētājas pozas un kustību dinamikas ir atkarīga viņas elpošana un skaņu raksturs. Atkarībā no tā, ko viņa dara - guļ uz sāniem vai uz muguras, sēž, staigā, noliecas vai pietupjas -, mainās viņas elpa. Ja dzemdības norit dabiski, tad sieviete pati izvēlas elpošanas stilu, samērojot to ar ķermeņa stāvokli.

Dzemdību pamatpozas un kustības ir stāvokļi uz ceļiem, tupus, sēdus un stāvus, staigāšana, noliekšanās. Taču vislabākā poza dzemdībās ir tā, kuru izvēlēsies pati dzemdētāja. Jebkuri veidi sagatavoties dzemdībām, kuri pieprasa no sievietes obligātu vienu vai citu pozīciju izmantošanu (piemēram, vertikālās dzemdības), uzspiež stereotipisko kustību mehānisko atkārtošanu un traucē sievietei pieņemt dzemdību laikā optimālo stāvokli.

Kāds ir rezultāts?

Izrādās, ka par dabiskajām dzemdībām nevar nosaukt jebkuras vieglas, nesāpīgas dzemdības. Dabiskie mehānismi nevar ieslēgties, ja sieviete ir saspringta, sastingusi vai rīkojas saskaņā ar laicīgi iemācīto shēmu. Ja sievietes miers ir paškontroles darbības rezultāts, tad viņas iedzimtā programma, neapzināti dzemdību darbības regulēšanas mehānismi nedarbojas. Un, kaut arī dzemdības šajā gadījumā var norisināties diezgan viegli un ērti pēc apkārtējo cilvēku viedokļa, tomēr sieviete neiegūs neko no dabisko dzemdību priekšrocībām. Tieši tas pats notiek, ja sieviete pati netiek galā ar sāpēm dzemdību laikā, bet risina šo problēmu ar anestēzijas palīdzību.

Dabiskās dzemdības parasti ir nesāpīgas tieši pašas dzemdētājas atmiņās. Apkārtējie cilvēki tās var atcerēties kā diezgan sāpīgu procesu. Dzemdētāja, savukārt, atceras, ka tur bija kaut kas tāds, bet neatceras, cik spēcīgas bija tās izjūtas.

Vissvarīgākais tādu dzemdību rezultāts ir nevis atmiņu trūkums par sāpēm. Tie paši mehānismi, kas ļāva sievietei tikt galā ar nepatīkamām izjūtām dzemdību laikā, iedarbināja ne tikai nepatīkamo notikumu aizmiršanas procesus, bet arī spēcīgu mātišķo instinktu, kas citādi vienkārši nesāk darboties. Diemžēl zināšanu trūkums par cilvēka bioloģiju noved pie tā, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā daudz runā par šo instinktu, bet gandrīz neko nezina par to. Cilvēki domā, ka šim instinktam obligāti ir jābūt katrai mātei, bet tas ne tuvu nav tā. Tāpat kā jebkuram citam instinktam, pastāv noteiktie bioloģiskie mehānismi, lai tas sāktu darboties. Dabiskās dzemdības kā reiz ir tāds mehānisms. Tādējādi, kad mēs organizējam dzemdības saskaņā ar to dabisko shēmu, mēs, pirmkārt, veidojam pamatu turpmākajām bērna un mātes attiecībām.

07	Publicēts: вторник, 7 Июля 2009 Skatīts 16511

Šis raksts ir izvietots mūsu mājas lapā ar laipnu centra „Rožana” atļauju.

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas