A.J. Hromova

No krievu valodas tulkoja Jekaterina Levina

Par vecāku un bērnu savstarpējām attiecībām. Kāpēc ir vajadzīgs bērns? Par grūtniecības un dzemdību ietekmi uz bērna likteni.

Kad un no kā tā sākas? Pats par sevi saprotams liekas tas, ka visi bez izņēmuma vecāki vēlas saviem bērniem laimi. Pat tad, kad tos lamā, soda, pamāca, piespiež kaut ko darīt laimīgas nākotnes labā, vada, aizvieto utt. Likumsakarīgi rodas jautājums: kur ir ceļš uz laimi, bet kur ir savu problēmu risināšana uz bērnu rēķina? Vai paši vecāki ir pazīstami ar laimi, vai atrodas tajā? Vai tiem tā ir abstrakcija, kuru var izmēģināt uz saviem bērniem? Tētis nav pietiekami spēlējis ar mantām, tagad aizkraus ar tām savu bērnu. Mamma nav realizējusi sevi kā balerīna, lūk, viņa pieraksta meitu uz sarīkojuma dejām. Sarakstu varat turpināt paši, Jums noteikti ir sakrājusies kaudze ar vēlmēm, kuras tā arī neizdevās savā laikā realizēt dažādu iemeslu dēļ.

Priekš kam Jums, cienījamie, ir vajadzīgs bērns? Vai esat uzdevuši sev šo jautājumu un esat uz to godīgi atbildējuši? Kāda mamma atzīsies, ka viņai bērns ir interesanta rotaļlieta: jauna un dzīva. Un kas būs, kad viņai apniks spēlēties? Cik daudz vecāku nolemj dzemdēt bērnu tikai tāpēc, ka tas tā ir pieņemts sabiedrībā, dzimtas turpināšanai, lai būtu dēļ ka dzīvot (sava dzīve vairs nav interesanta), tāpēc ka kāds grib meiteni vai puiku (priekš kam? kāpēc?), lai izdarītu citam to, ko nevarēja saņemt pats utt.

Ļoti retas ir situācijas, kad vecāki ir dzīvas, interesantas, realizējušas personības, kas izjūt nepieciešamību pēc vēl vienas radības klātbūtnes. Nevis lai risinātu savas problēmas, bet dēļ viņa paša, dēļ sazināšanas, lai dalītos ar kaut ko neordināru, dvēselisku, dabisku, neviltotu, citu...

Laimīgā bērnība sākas ar ieņemšanu no laimīgajiem vecākiem, apzinātā momentā, ar pilnu atbildību par padarīto. Kad gaida Cilvēku un atbilstoši organizē viņa 9 mēnešu garo ienākšanu šai pasaulē. Kā Jūs parasti gatavojaties īpašo viesu uzņemšanai, ko darāt? Vai Jums pietiks pacietības darīt to visu grūtniecības laiku, ņemot vērā to, ka bērns jau ir šeit, tikai Jums neierastā formā? Ka viņš visu uztver, visā piedalās, un viss, ar ko viņš caur Jums saskaras, atstāj uz viņu savu iespaidu. Vai Jūs esat pārliecināti, ka līdz dzemdībām viņš saglabās cilvēcisko seju, ja Jums tādas nav?

Kurš mūsu sistēmā nodarbojas ar šādiem jautājumiem, kurš atbild par grūtniecēm? Ārsti redz tikai fizisko ķermeni un parasti ar analīžu vai ierīču starpniecību. Viņiem ir daudz šaubu, baiļu un gadiem izstrādāts noturīgs atbildības pārlikšanas reflekss. Psihologi ļoti pastarpināti nodarbojas ar psihiskām reakcijām, vairāk skaidrojot, nevis kaut ko mainot.

Ar dvēseli, tās parādīšanos, attīstību, mijiedarbību nodarbojas tikai dziednieki. Kā cilvēkam dzīvē visvairāk trūkst? Sevis paša, savā īstajā „izskatā”, savu vēlmju, vajadzību saprašanas – un tā visa pieņemšanas par rīcības plānu. Dziednieks palīdz atdalīt dabisko no mākslīgi veidotā, uzspiestā, palīdz atrast savu Ceļu.

Vai Jūs zināt, ka, būdams mātes miesās, bērns ar visu savu būtību piedalās visā, kas ar Jums notiek? Ja mamma vai tētis ir bēdīgi, raižu pilni vai vienkārši nejūtas labi, tad bērnam tā ir smaga nasta, kas maina viņa fizioloģiju. Vecāku psiholoģiskais stāvoklis tiek iemiesots bērna fiziskajā ķermenī, tādējādi veidojot viņa ārējo izskatu un dziļākas zem-zem- zemapziņas reakcijas, kuras nosaka cilvēciņa dzīves virzienus.

Vai Jūs apzināties, ka Jūsējais tiek nodots bērnam neapzināti, bez kritikas, nedomājot, reflektori? Kā tas ietekmēs viņa dzīvi, veiksmes, laimi?

Lielāka daļa vecāku ir ieciklējušies uz dzemdībām. Galvenais, lai tajās viss būtu labi. Patiešām, dzemdības ir kā barjera vai eksāmens. Noritēja labi – dzīve nav apgrūtināta, potencialitāte tiek attīstīta. Paklupi - ilgi nevari attapties, reizēm pat visu dzīvi. Tikai rodas jautājums – kas tas bija par eksāmenu? Vai viss ir tik labi „Dānijas karaļvalstī” – attiecības, mērķi, stāvokļi, tai skaitā arī veselības stāvoklis ģimenē? Bērns kārto eksāmenu par vecākiem un priekš viņiem. Var teikt, paraug priekšnesums. Dzemdības noritēja riktīgi – viss ir teicami, un turpmāk ir izredzes savstarpēji saprasties, ja nē – ar laiku problēmu skaits tikai pieaugs, prasot arvien lielākas piepūles to risināšanai. Vai tajā ir laime?

Varbūt ir vērts savlaicīgi parūpēties un pielikt minimālas pūles, balstoties uz interesi, nevis nepieciešamību? Ja katrs pieaugušais, kas gribētu kļūt par vecāku, tiktu galā pats ar sevi, tad, iespējams, parādītos jauna paaudze, kurai būtu iespēja evolucionēt, nevis atbildēt par vecāku grēkiem. Varbūt tad vairs nebūtu nācijas novecošanas un izmiršanas jautājumu, bet laime būtu ne tikai tukšs vārds?

09	Publicēts: вторник, 9 Июня 2009 Skatīts 5804

Ievietots ar S.-Pēterburgas dzemdību sagatavošanās centra «Свободное Рождение» laipnu atļauju.

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas