M. Majorskaja

No krievu valodas tulkoja Liene Nikitina-Zaķe.

Ja māte baro bērnu ar krūti pēc pieprasījuma, tad bieži vien apkārtējiem liekas nereāli, ka šādā situācijā var arī strādāt. Šādu argumentu bieži vien min mammas, kuru bērni tiek radināti pie režīma. It kā ja bērnam esot režīms, viņu ir daudz vieglāk atstāt ar citu cilvēku vai aizvietot mammu ar pudelīti. Stingra režīma un paužu piekritējiem bieži vien nav zināms, ka mammas, kuras baro savus bērnus pēc pieprasījuma, jau sen un sekmīgi strādā, savienojot lietas, kas liekās nesavienojamas. Kā tad viņām tas sanāk?

Barošana pēc pieprasījuma patiesībā ir ļoti elastīga sistēma, kas balstās uz pieprasījumu no abām pusēm. Sākot no otrā dzīves mēneša barošana arvien vairāk un vairāk notiek pēc mātes pieprasījuma, kura jau ir sekmīgi pieskaņojusies bērna ritmam un pakārto tam savus ikdienas darbus un pienākumus. Sākot no 3 mēneša bērni bieži vien paši uzrīko sev pauzes starp zīšanām apmēram 2 stundu garumā un pat ilgāk, un tieši mamma ir tā, kas pieskata, lai šīs pauzes pārāk neievilktos un bērns saņemtu pietiekoši piena, bet krūts - pietiekošu stimulāciju. Ja pēkšņi bērns ir gulējis ilgāk vai mammai "aizmirstas" bērnu pamodināt pazīst, šāda dabīga pauze var ieilgt līdz pat 4 stundām. Visu šo laiku bērns krūti nezīž un absolūti no tā necieš. Visu sev nepieciešamo bērns atgūst pārējo ēdienreižu laikā un naktī. Tāpēc ir iespējams organizēt bērna dzīves ritmu tādā veidā, ka mamma dodas prom uz šādas dabīgas pauzes laiku.

Lai ko tādu organizētu, ir jāzina, ka bērnam, kuram no dzimšanas pieeja mātes krūtij ne mirkli nav liegta un kurš nekad no tās nešķiras, ir tāds kā zināms "uzticēšanās kredīts" mātei. Viņš negaida no viņas nekādas intrigas. Ja māte kaut kur pēkšņi pazudusi, bet pēc tam atgriezās, bērns mierīgi viņu gaida atgriežamies, bet dažreiz vispār nepamana, ka mamma ir prom kādu laiku un viņas nav bijis blakus. Galvenais ir lai mamma parādās tajā brīdī, kad viņa kļūst nepieciešama. Katram pārim māte-bērns šis laiks ir individuāls, bet ir arī diezgan konkrētas vecuma robeža, kuras būtu jāzina.

Pirmo divu mēnešu laikā bērns var mierīgi paciest mātes prombūtni 1-3 stundas, ja šādas prombūtnes nav biežāk kā 1 reizi 2 nedēļās. Īslaicīga prombūtne 20 - 40 minūtes iespējama daudz biežāk.

No 2 - 6 mēnešu vecumā bērns ir daudz kritiskāks attiecībā uz mātes uzvedību nekā jaundzimušais, tomēr viņš jau spēj kādu laiku darboties viens, viņam patīk satikties ar citiem cilvēkiem. Ja viņam blakus atrodas pazīstams cilvēks, kuram mamma jau kādu laiku ir "deleģējusi" jebkādus pienākumus, piemēram, pārtīšanu, iztupināšanu, piedalīšanos gulēt iešanā, spēlēs u.c., tad mazais var diezgan ilgi darboties ar šo cilvēku. Tomēr iemigt bez mammas viņš pagaidām vēl nevar, tāpēc mammas prombūtnei jāsākas pēc tam, kad bērns aizmidzis, un labāk savietot to ar pastaigas laiku, kura pagarina diendusas laiku. Ja mammas prombūtne organizēta pareizi, tad mamma var būt prom no mazuļa 3 stundas katru dienu.

6 - 9 mēneši - tas ir vecums kad bērns, kuram nav šaubu par mammu, var mēģināt dienā iemigt bez viņas. Tieši tādēļ daudzas mammas sāk savas darba gaitas tieši šajā laikā. Bērns, par kuru rūpējas kāds pazīstams cilvēks, jau izveido savstarpējās attiecības ar šo cilvēku, viņiem var būt savs gulētiešanas rituāls. Mamma, savukārt, var būt mierīga, ka bērnam ir ar ko nodarboties un dienas laikā viņš var aizmigt bez krūts. Labāk būtu ja šajā vecumā mammas prombūtne nebūtu tomēr pārāk ilga. Optimāli būtu ne ilgāk par 6 stundām katru dienu vai pilna darbadiena 1 - 3 reizes nedēļā. Tā kā 6 mēneši ir piebarojuma uzsākšanas laiks, mammai noteikti jāpasēž pie galda ar bērnu ne retāk kā 2 reizes dienā. Tad mammas prombūtnes laikā bērnu varēs piebarot ar viņam jau pazīstamiem produktiem.

Bērni vecāki par 9 mēnešiem var mammu atlaist uz visu darba dienu, ja piebarojuma ievešana ir pareiza un ir uzticams palīgs, kas atbalsta mammu visā.

Protams, šie termiņi ir aptuveni. To, vai bērns mierīgi pārdzīvo mātes prombūtni, var ietekmēt daudzi apstākļi, neskaitot bērna vecumu. Vispirms, tā ir uzticēšanās mātei, kura veidojas ne tikai atbilstoši mammas uzvedībai līdz šim brīdim, bet arī tam kā noritēja grūtniecība, kā notika dzemdības, tas var būt bērna dzimums. Piemēram, gadās, ka ķeizarbērniņi neadekvāti reaģē pat uz mātes klātbūtni. Daļa no viņiem mammu vienkārši ignorē un nevēlas ilgstoši saskarties, daļa tieši otrādāk - nevēlas mammu palaist vaļā pat uz īsu brīdi. Abos gadījumos mammas prombūtne var izrādīties kā pēdējais piliens, kas iznīcinās jau tā grūti tapušo savstarpējo kontaktu. Meitenītes parasti ir prasīgākas pret mammas klātbūtni nekā zēni un ātrāk pamana viņas prombūtni. Tādejādi vienmēr var būt izņēmumi no augstākminētā, kas nav atkarīgi no bērna barošanas metodes un netiek kompensēti ar režīma esamību.

Galvenais, par ko jāparūpējas mammai, kura taisās kaut kur aiziet - vajag pareizi tam sagatavoties. Vajadzība iet strādāt vai mācīties ļoti reti parādās "pēkšņi". Visbiežāk mamma jau laicīgi zina, ka kaut kādā momentā viņai būs jāiet uz apmācībām vai darbu. Tāpēc jau ilgi pirms šī brīža tam jāsāk gatavoties pašai un jāgatavo arī bērns.

Ar "gatavoties pašai" es saprotu vispirmāmkārtām tieši morāli-ētisko pusi. Daudzi man zināmie gadījumi, kad nav izdevies savienot krūts barošanu un darbu, ir bijuši saistīti ar to, ka mamma pirms tam ne līdz galam pārdomāja situāciju - ko viņa upurē un kā labā. Mierīgi ies prom un nāks mājās tikai tā māte, kas būs pilnīgi pārliecināta, ka viņas prombūtne ir absolūti nepieciešama. Ja viņa tomēr šaubās par kaut ko, domā kā tas ietekmēs bērnu, vai labi, domā, ka varētu arī mājās pasēdēt utt. - tādos gadījumos bērns parasti labi jūt mammas nedrošību, izbīstas pats un sāk mammu cieši uzmanīt, kā rezultātā "neatlaiž" viņu. "Viņš it kā jūt, ka man jāiet prom!"- sūdzas sievietes. Protams, ka jūt, bet nevis to faktu, ka mammai jāiet prom, bet gan to, ka kaut kas nav kārtībā, kaut kas nav tā kā vajag. Bērns cenšas tikt skaidrībā, jūt mammas saspringumu. Viņš vēlas būt visdrošākajā vietā pasaulē - mammai uz rokām. Protams, ka šādā situācijā mammas prombūtne tiks uzreiz ievērota. Bērnam ļoti ātri, dažreiz pat no pirmās reizes pielec, ka, lūk, tas arī ir tas, no kā visi baidījās, un nākamreiz viņš sāks raudāt, ja mamma atkal sāks rīkoties saspringumā.

Lai neiekļūtu šādās lamatās, mammai jāatrod vispiemērotāko savas prombūtnes motivāciju un no paša sākuma jānoskaņo sevi, ka viņa "nepamet" bērnu dēļ darba (karjeras, mācībām), bet gan rūpējas par viņu izmantojot visas viņai zināmās un iespējamās metodes, tajā skaitā pelnot naudu (vai saņemot diplomu). Ja noskaņot sevi šādā veidā nesanāk, varbūt tad arī nevajag. Varbūt māte tiešām nekur nevēlas iet un viņai vienkārši nepieciešams tāds apstiprinājums no bērna puses, ja viņa pati nespēj pieņemt šādu lēmumu. T.i. „es nebiju tā, kas pieņēma šo lēmumu”. Tādā gadījumā, varbūt ir vērts godīgi pateikt sev, ka tas nav priekš jums, nevis savu problēmu risināšanu pārnest uz bērnu.

Ja noskaņoties uz īslaicīgas prombūtnes nepieciešamību izdodas, situācija tiešām pieprasa mātes regulāru prombūtni, jāsāk tūlīt pat pakārtot savu ikdienu, ņemot vērā šādu lēmumu, un sākt nodarboties ar bērna sagatavošanu. Priekš tā pēc iespējas agrāk bērna dzīvē "jāieved" palīgs. Tas var būt vīrs, jūsu mamma, vīramāte, auklīte, tomēr labāk lai tā būtu sieviete. Lai līdz ar mammas aiziešanu darbā bērna dzīvē nenotiktu ļoti radikālas pārmaiņas, palīgam vajadzētu parādīties 2 - 3 mēnešus pirms mammas regulārās prombūtnes. Viņš var palēnām pieslēgties bērna dzīvei, tāpat labi ja parādītos kādas lietas, ko dara tikai viņš, piemēram, var iet pastaigāties, ievest bērniņu mājā pēc pastaigas, vienmēr būt blakus kad mazais mostas no ilgā dienas miedziņa, un tml. Nav vērts tūlīt atstāt bērnu ar palīgu uz ilgu laiku. Sākumā viņam vajadzētu vienkārši būt blakus. Tad viņam būtu jāsāk kaut ko darīt kopā ar mammu. Tad mamma var uz neilgu laiku iziet no istabas, vēlāk viņas prombūtnes laiks paildzinās. Pamazām palīgs ieiet bērna dzīves ritmā un sākas viņu sadarbība. Vidēji šāds process ilgst no 2 nedēļām līdz mēnesim. Tikai pēc tam mamma var organizēt regulāru prombūtni, iesākumā ne ilgāk kā 1 stundu un ne biežāk par reizi 2-3 dienās. Katras 2 nedēļas prombūtnes ilgumu var palielināt izskaitļojot tā, lai bērns paspēj pierast pie mammas jaunā grafika.

Vai bērns ir jābaro mammas prombūtnes laikā?

Viss ir atkarīgs no mammas prombūtnes ilguma. Vispār jau vecāks par 2 mēnešiem bērns var mierīgi izdzīvot 3 - 4 stundas bez krūts, nekādā veidā neciešot. Tomēr palīgs, kas ir palicis ar bērnu, vienmēr atcerēsies, ka viņam nav galvenā mātes argumenta visās dzīves situācijās - viņš nevar pielikt bērnu pie krūts, tāpēc bieži, kad bērns ir nemierīgs, viņš domās ka bērns ir izsalcis. Tieši palīga mieram, nevis lai nopietni pabarotu bērnu, vajadzētu atstāt atslauktu pienu, ja mātes prombūtne ir ilgāka par 4 stundām. Palīgs var pabarot bērnu no karotītes, ja viņam liksies, ka bērns ir izsalcis. Ja prombūtne ilgs vairāk kā 4 stundas, mātei vajadzētu parūpēties par to, lai atstātā atslauktā piena daudzums atbilstu bērna prasībām atkarībā no vecuma. Tad bērnu piebaro katras 1 - 2 stundas. Ja mamma nav gatavojusies šādai situācijai jau iepriekš, viņai var nesanākt tik daudz uzreiz atslaukt un nāksies bērnu piebarot ar maisījumu.

Bērnu, kurš ir vecāks par 6 mēnešiem, var piebarot ar pazīstamiem produktiem no pieaugušo galda. Ja bērnam ir vairāk par 9 mēnešiem, viņš jau 3 reizes dienā sēž pie kopēja galda un apēd diezgan maz mātes klātbūtnē - pamatā viņš nobauda ēdienu. Mātes prombūtnes laikā viņa apēstā porcija būs lielāka.

Ja mamma līdz bērna 6 mēnešu vecumam plāno regulāri doties prom no mājas uz vairāk kā 2 stundām, viņai vajadzētu sagatavot savas krūtis tā, lai varētu gatavot pienu iepriekš. Tādejādi nepieciešams atslaukt pienu reizi - divas dienā neskatoties uz barošanu pēc pieprasījuma. Pat ja tās būs nelielas piena porcijas (10 - 20 ml). No atslauktā piena tiek veidotas rezerves sasaldējot. Saldēts krūts piens var glabāties saldētavā 2 - 6 mēnešus (porcija, kas atslaukta no vienas krūts, tīrā traukā un tūlīt pat sasaldēta). Kad pienāks laiks bērnu atstāt, mamma vienkārši paņems no saldētavas dažas porcijas, atsaldēs un salies kopā. Un kā darīt nesaldējot? Atslauktais pieniņš (no vienas krūts, tīrā traukā) var glabāties istabas temperatūrā 8 stundas, ledusskapī - 48 stundas. Ja vienā traukā salietas porcijas, kuras atslauktas no abām krūtīm, tad tāds pieniņš var glabāties ledusskapī 12 stundas. Vienreiz atsaldētu pieniņu, tāpat kā uzsildītu, ir tūlīt pat jāizlieto un tālāk tādu uzglabāt nevajadzētu.

Kā var palīdzēt konsultants?

Pirmkārt - var palīdzēt organizēt pareizu piena atslaukšanu un bērna pielikšanu pie krūts. Dažām mammām, tiešām, sanāk pakāpeniski atslaukt arvien vairāk piena un tas nesagādā nekādas grūtības. Turpretim citām mammām atslaukšana dažreiz vienalga nelīdzēs izbēgt no bērna piebarošanas ar maisījumu. Ja mamma tiešām daudz laika pavadīs darbā, tad varbūt viņai arī nav vērts tērēt laiku ar atslaukšanu. Labāk katrā brīvā brīdī būt kopā ar mazuli.

Otrkārt, konsultants var objektīvāk novērtēt piebarojuma nepieciešamību un daudzumu, atbilstoši mammas izvēlētajam darba grafikam. Nepieciešamo piebarošanas daudzumu parasti nenosaka tikai bērna vecums un svars.

Centrs Rožana

26	Publicēts: пятница, 26 декабря 2008 Skatīts 14014

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas