Lilija Kazakova, Maskavas zīdīšanas atbalsta sabiedriskās grupas „Mātes par zīdīšanu” un Perinatālās audzināšanas un zīdīšanas atbalsta centra „Rožana” konsultants

Māmiņas mēdz sacīt: „Ar krūti baroju pēc nepieciešamības, mans mazulis to pieprasa ik pēc 3.5 stundām.” Vai: „Vienmēr esmu barojusi pēc nepieciešamības. Gada vecumā mums bija jau viena barošanas reize vakarā, un mans bērns bez problēmām atteicies no krūts”.

Pirms runāt par bērna vajadzībām, ir jānoskaidro, ko domā mūsdienu sievietes, sakot „es baroju ar krūti”. Mūsdienu māmiņas uzskata, ka bērna pielikšana pie krūts ir nepieciešana bērna barošanai. Tieši barošanai. Krūts piens ir ēdiens. Mamma piegādā bērnam uzturvielas, kas ir nepieciešamas viņa augšanai un attīstībai. Zīžot krūti, viņš ēd. Zīdīšanai ir liela nozīme kā olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu, vitamīnu un mikroelementu piegādes procesam.

Ar mātes pienu bērns saņem viņam nepieciešamās uzturvielas. Tā ir patiesība. Taču ir vēl viena patiesība, kurai mūsdienās nepievērš uzmanību un neņem vērā. Zīdīšana ir arī bērna kontakts ar māti.

Kā bērns saprot zīdīšanu pēc pieprasījuma? Vai viņš vispār spēj kaut ko saprast? Vai viņam ir starpība, kā viņu zīda – 15 - 20 minūtes ik pēc 3.5 stundām vai kā citādi?

Zīdīšana pēc jaundzimušā bērna pieprasījuma nozīmē viņa pielikšanu pie krūts pēc katra pīkstiena vai meklējošas kustības. Pīkstieni un meklējošas kustības jau otrajā/trešajā dzīves dienā bērnam novērojamas krietni biežāk kā reizi 3.5 vai 2.5 stundās. Vajadzība pēc mātes krūts ātri palielinās un 10.-12. dzīves dienā var sasniegt 15 - 16 un vairāk reizes dienā. Reizes, kad bērns tiek likts pie krūts, var būt atšķirīgas pēc ilguma. Mazulis var aizmigt un lēnam zīst, piemēram, 1.5 – 2 stundu laikā. Var atlaist krūti pēc 1 - 2 minūtēm, un uzreiz pieprasīt to atpakaļ. Kādēļ bērnam tik ļoti vajadzīgs kontakts ar māmiņas krūti?

Lūk, kādēļ. Būdams vēl mātes vēderā, mierīgā, ierastā vidē, dzirdot māmiņas organisma trokšņus, atrodoties siltā, šaurā, noslēgtā telpā, mazulis ir zīdis dūrītes, pirkstiņus, nabas saites cilpas, rijis augļūdeņus. Mācījies zīst un rīt. Pēc piedzimšanas, izjūtot diskomfortu sakarā ar jebkādu niecīgāku iemeslu, mazulis cenšas tikt no tā vaļā. Izvairīties no diskomforta var nonākot ierastajā omulīgā vidē. Vienīgā vieta, kur mazulis pēc dzimšanas var baudīt viņam pazīstamās izjūtas, ir mātes klēpī. Vienīgi ko viņš prot ir zīst. Viņš pazīst piena un krūtsgala riņķa (areolas) smērvielas garšu un smaržu. Piena un smērvielas garša un smarža ir līdzīgas augļūdeņu garšai un smaržai. Tādēļ, izjūtot diskomfortu, mazulis pīkst vai meklē ar mutīti zīšanas objektu. Ideālā gadījumā viņu nekavējoties pieliek pie krūts. Mazulim kļūst silti, šauri, viņš dzird mātes sirds pukstus, elpošanu, vēdera burkšķēšanu, viņš zīž un jūt pazīstamu garšu un smaržu. Ja tā notiek pastāvīgi, mazulim rodas pārliecība, ka ar māmiņu viņš tiks galā ar visām savām problēmām. Mierinājuma vieta tagad atrodas pie krūts, bet krūti var zīst.

Viss šis process ir pamatots no bioloģijas viedokļa. Jaundzimušais bērns nejūt izsalkumu, šī sajūta viņam vēl nav izveidojusies. Tā sāks veidoties aptuveni no divu mēnešu vecuma. Kā tad pabarot būtni, kura nejūt izsalkumu? Kā mudināt viņu veikt kaut kādas darbības pārtikas iegūšanai? To var izdarīt tikai izmantojot kādus citus stimulus. Šāds stimuls jaundzimušajam ir pastāvīgs ķermeņa diskomforts, kura dēļ viņš visu laiku vēlas zīst! Visintensīvākā, visbiežākā un visilgstošākā zīšana mazuļiem ir novērojama pirmajos divos, trijos mēnešos. Tieši šajos pirmajos mēnešos zīdaiņi visvairāk pieņemas svarā.

Kā izpaužas zīdīšana pēc bērna pieprasījuma viena mēneša vecumā?

Mazulis aizmieg ar krūti mutē, kādu laiku zīžot. Dziļi aizmidzis, atlaiž krūti. Pagulējis kādu laiku, pamostas un uzreiz tiek pielikts pie krūts. Pēc gulēšanas viņš kādu laiku var būt nomodā, piemēram, stundu-pusotru. Nomodā viņš var izjust diskomfortu 2-3 reizes, piemēram, no dabiskās vēlmes pačurāt, sauc māmiņu palīgā un, pāris minūtes zīžot, nokārto savas darīšanas. Pēc tam viņam nāks miegs, viņš jutīs diskomfortu un atkal aizmigs, zīžot krūti. Pēc kāda laika pamodīsies un atkal viņu pieliks pie krūts. Tad vēlreiz mazliet „pastaigāsies”. Un pēc kāda brīža atkal aizmigs pie krūts. Diendusas mēneša vecumā bērnam, kurš tiek zīdīts pēc pieprasījuma, var būt dažādas pēc ilguma un skaita. Mazulis dienas laikā var gulēt 4-6 reizes no 5-15 minūtēm līdz 2-2.5, pat 3 stundām. Mazulis tiek pielikts pie krūts „ap” katru dusu un vairākas reizes pieprasa krūti nomodā. Nakts miegam bērns iemieg pie krūts. Parasti agrajās rīta stundās viņš sāk dīdīties un meklēt krūti. Rītausmā viņš gandrīz nekad pilnībā nepamostas. Mazulis guļ, ik pa laikam zīžot mātes krūti. Pamodies no rīta, mazulis atkal tiek pielikts pie krūts. Ja saskaitīt kopā visas pielikšanas reizes mēneša vecajam mazulim, tad iznāk aptuveni 16-20 reizes. Tā uzvedas jaundzimušais cilvēka bērns, ja viņam tiek dota iespēja rīkoties saskaņā ar fizioloģiskajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuras, starp citu, ir ieprogrammētas ģenētiski. Pirmajos dzīves mēnešos bērns neatdala savu personību no māmiņas personības un viņas krūts. Māte, viņas krūts un viss, kas ar tām ir saistīts, ir mazuļa Visums un viņš pats.

Visbiežāk mūsdienu sieviete, baidoties „pieradināt bērnu pie rokām”, cenšas ierobežot viņa pieprasījumu pēc zīšanas. Viņai palīgā nāk māneklis un pudelīte ar tēju vai ūdeni. Tos arī var zīst. Zīšanas vajadzība it kā ir apmierināta. Tikai nav apmierināta vajadzība pēc kontakta ar māti, pārrauta savdabīga savstarpējās palīdzības un sadarbības ķēde starp māti un bērnu, tiek traucēts mātes pieķeršanās un koncentrācijas veidošanās process. Vai lasītājam ir redzama atšķirība starp diviem rīcības variantiem: mazulis ieraudājās, māmiņa viņu paņēma, pielika pie krūts un sāka šūpot vai iedeva viņam māneklīti un sāka šūpot ratiņus, teikdama „Ko tu raudi, mana saulīte?”

Mūsdienu sieviete, kura dod bērnam mānekli un šūpo ratiņus, nav slikta māte, kas apzināti nodara ļaunumu mazulim. Viņa vienkārši atrodas aizspriedumu gūstā, kas skar attiecības starp māti un bērnu. Viņa nezin, kā jārīkojas saskaņā ar bērna dabiskajām vajadzībām. Ja viņai pastāstīt, kas bērnam patiešām ir nepieciešams, viņa šausmināsies: „Kā tā, vai man nenolaist viņu no rokām?!” Tiešām, pirmajos dzīves mēnešos bērnu vajag nenolaist no rokām. Sievietei, kura neprot ērti nēsāt bērnu un barot dažādās pozās (sēžot, guļot, stāvot un pat kustoties) tas var izrādīties ļoti grūts uzdevums. It sevišķi ja viņa nav pārliecināta par savas rīcības pareizību.

Rīcība, kurai ir jābūt automātiskai zīdaiņa mātei: kad bērns sāk raudāt vai kā citādi izrādīt trauksmi – pielikt mazuli pie krūts.

Mazulis aug. Viņam sāk veidoties diezgan stabils diendusu ritms un 3-4 mēnešu vecumā bērns jau uzvedas ne tā kā jaundzimušais. Zīdīšana pēc pieprasījumā šajā vecumā izpaužas aptuveni šādi:

Trīs mēnešu vecumā mazulim ir 10-12 zīdīšanas reizes dienas laikā un 2-4 naktī. Paliek biežas pielikšanas pie krūts uz īsu brīdi, bet to skaits samazinās. Var parādīties garāks nakts pārtraukums starp zīdīšanas reizēm, aptuveni 5 stundas, taču tas mēdz būt ļoti reti. Daudz biežāk nakts pārtraukums veido 2.5-3.5 stundas. Šajā vecumā mazuļa ķermenis kļūst ievērojami apaļīgāks.

Četru mēnešu vecumā mazulis jau manāmi retāk pieprasa krūti. Pamatā zīdīšanas reizes ir saistītas ar miegu: bērns zīž uz aizmigšanu, pamostoties un gulēšanas laikā, gan dienā, gan naktī. Sakarā ar šo, viņam veidojas diezgan precīzs barošanas režīms.

Piecos mēnešos mazulim mēdz būt 8-10 zīdīšanas reizes dienā un 2-3 naktī. Likšana pie krūts, tāpat kā ceturtajā dzīves mēnesī, veidojas ap miega laiku – pirms un pēc.

Sešos mēnešos zīdīšanas režīms mainās. Visaktīvākā zīšana notiek 2-3 stundās pirms pamošanās no nakts miega. Dienas laiku var nosacīti iedalīt divos periodos: rīts, kad naktī labi paēdis mazulis reti pieprasa krūti, un vakars, kad viņš jāpieliek ļoti bieži. Kopumā var būt 7-10 zīdīšanas reizes dienā un 3-4 naktī. Šajā vecumā mazulim sākas iepazīšanās ar jaunu uzturu – pedagoģiskā piebarošana. Parādās pielikšanas, kas ir saistītas ar piebarošanas ieviešanu, mazulis „uzdzer virsū” mātes pienu jaunu ēdienu provēm. Kad bērnu, kurš tiek zīdīts pēc pieprasījuma, sāk piebarot, nekad netiek domāta zīdīšanas reižu aizvietošana ar piebarojumu. Tas nav iespējams praktiski, jo pamata zīdīšanas reizes mazulim ir saistītas ar gulēšanu, bet māmiņas brokastis, pusdienas un vakariņas, kuru laikā mazulis iepazīst jaunus ēdienus, notiek starp mazuļa gulēšanas reizēm, kad viņš ir nomodā. Septiņos mēnešos pie krūts likšanas biežums ir līdzīgs. Astoņu mēnešu vecumā zīdīšanas režīms mainās. Tā kā mazulis aktīvi kustas un aizrautīgi apgūst apkārtējo pasauli, dienas laikā viņš mēdz aizmirst pieprasīt krūti. Tādēļ dienā zīdīšanas reižu skaits var sarukt līdz 6-8. Dienas zīdīšanas reižu samazināšanos mazulis kompensē, naktī palielinot to skaitu līdz 6 reizēm un zīžot ilgāk. Deviņos-desmit mēnešos mazulis pieprasa krūti biežāk. Dienas laikā var būt 4-6 pilnvērtīgas zīdīšanas reizes un apmēram tikpat daudz pielikšanas sakarā ar dažādiem iemesliem. Ja aktīvas pasaules apgūšanas laikā mazulis ir sasities vai nobijies, viņš var nomierināties pie krūts. Mēdz būt situācijas, kad nomierināt mazuli var vienkārši ar mīļu apskāvienu. Nakts laikā saglabājas 4-6 zīdīšanas, aktīvāk mazulis zīž rītausmā, starp pulksten 3 un 8. Vienpadsmit mēnešu vecumā mazulim var būt jau 2-3 piebarošanas reizes. Pieaugušo ēdienu ieviešana bērna apziņā nav saistīta ar krūts barošanu: pielikšana pie mātes krūts ir kaut kas cits nekā tieksme apmierināt izsalkumu ar iecienīto ēdienu. Kā likums, pēc ēšanas mazulim ir nepieciešams zīst krūti. Dienas zīdīšanas reižu skaits saglabājas iepriekšējā līmenī, taču pieaug īso zīdīšanas reižu skaits. Saglabājas aktīva zīšana starp pulksten 4 un 8 no rīta.

Divpadsmit mēnešu vecumā mazulis zīž līdzīgi.

Pusotra gada vecumā var palikt jau tika viena diendusa, tādēļ ar gulēšanu saistītu zīdīšanas reižu skaits samazinās. Saglabājas rītausmas zīšana. Mazulis ļoti brīvi rīkojas ar mātes krūti. Daži mēdz zīst tāpat savam priekam. Piemēram, tā dara manas draudzenes dēls: pienāk klāt, lien klēpī, ieskatās māmiņai sejā un smaida, zem blūzes atrod krūti, uzsmaida tai, pazīš apmēram 30 sekundes un aiziet.

Aicinu visas māmiņas, kuras lasa šo rakstu, - neskaitiet zīdīšanas reizes, nepievērsiet uzmanību to ilgumam. Pielieciet bērnu pie krūts tik bieži, cik viņš prasa.

Mātēm, kas nevar iedomāties zīdīšanu bez laika skaitīšanas, var rasties iespaids, ka zīdot pēc pieprasījuma māmiņa nevar nodarboties ne ar ko citu kā tikai zīdīt. Tā tas nav. Māmiņai pēc bērna piedzimšanas sākas cita dzīve, kas saucas dzīve ar zīdaini. Un tas ir viss. Bērns ir māmiņai klāt, nevis māte bērnam klāt! Sajūtiet šo atšķirību. Jāprot organizēt savu ikdienas dzīvi citādi. Pirmajos mēnešos, protams, ir ļoti vajadzīga tuvinieku palīdzība. Visu tautu tradīcijās bija paradums pirmajās 40 dienas pēc dzemdībām atbrīvot sievieti no visiem mājas darbiem, viņa nodarbojās tikai ar bērnu. Dažās tautās uzskatīja jebkurus priekšmetus par „netīriem”, kuriem pieskārās jaundzimušā bērna māte, tādēļ viņu norobežoja no pārējās saimniecības, iekārtojot viņu atsevišķā „kaktā”, kur viņai neviens netraucēja un viņa nevienam netraucēja. 1.5-2 mēnešu vecumā, veidojoties dienas dusu ritmam, mazulim parādās kaut kas līdzīgs „režīmam” un māte kļūst brīvāka.

Māmiņai, kura neiedomājas zīdīšanu neatskatoties uz pulksteni un ir pārliecināta, ka „pareizs” bērns mierīgi guļ savā gultiņā, zīdīšana pēc pieprasījuma būs īsta nervu bojāšana. Šādai māmiņai paliks daudz vieglāk, ja viņa neskatīsies pulkstenī un piesies bērnu pie sevis ar lielu lakatu vai izmantos slingu (pārsēju). Viņai paliks vieglāk arī tādā gadījumā, ja viņa neskraidīs starp bērnu istabu un virtuvi, bet ņems mazuli un nesās viņu līdzi pa māju kastē, šūpulī, speciālā sēdeklītī, ja necentīsies biežāk viņu atlikt, bet ņems rokās pie katras izdevības, atliekot tikai, ja ir ļoti nepieciešams un uz īsu brīdi.

Zīdīšana nav līdzvērtīga mājas arestam. Mūsdienu apstākļos var organizēt mātes darba uzsākšanu aptuveni no mazuļa 6 mēnešu vecuma. Ja ļoti nepieciešams, var sākt strādāt jau no 4 mēnešu vecuma, bet, protams, ne katru dienu un ne pilnu darba dienu. Zīdīšanas konsultanta pienākumos ietilpst palīdzēt māmiņai organizēt darba uzsākšanu.

Dažreiz, konsultējot māmiņas zīdīšanas jautājumos, es piedāvāju viņām uz brīdi aizmirst, ka viņas dzīvo jau 21. gadsimtā. Piedāvāju atgriezties, piemēram, alā un jautāju, ko viņas darīs, ja naktī bērns pamodīsies, kā viņu nomierināt? Ja jūs ejat pa mežu un cenšaties nepievērst sev dzīvnieku uzmanību, ko darīt, lai mazulis klusētu? Ja bērns grib padzerties, ko jūs viņam dotu? Pie kā ir pieradis mazulis savas pastāvēšanas gadu tūkstošos? Pie tā, ka viņš guļ pie mammītes, kamēr tā brien pa mežu, meklējot saknītes, un pamostas tad, kad mammīteapstājas. Ja māte ir apstājusies, tātad ir laiks pamosties un pazīst. Tādēļ arī tagad bērns labi guļ, piesiets pie māmiņas ar slingu un pamostas, kad māte, padarījusi mājas darbus, apsēžas krēslā, lai pievērstu uzmanību mazulim.

Kāda no māmiņām, lasot par alām, var justies aizvainota, viņa taču ir civilizēta būtne. Taču, lūdzu, padomājiet. Evolūcija ir veidojusi cilvēciņu, mātes krūti un mātes pienu gadu miljonu garumā. Viņi ir radīti viens otram. Adaptētos piena maisījumus ir radījis progress un tas notika pavisam nesen. Mūsu sabiedrība ir zaudējusi maternitātes un zīdīšanas iemaņas arī pavisam nesen. Cilvēks fizioloģiski nav radīts mātes piena aizvietotājiem un māneklim. Mātes krūts nevarēs izstrādāt pietiekošu piena daudzumu, ja zīdaini pielikt tikai 6-7 reizes diennaktī. Radot cilvēku kā zīdītāju, daba nav zinājusi, ka pienāks laiks, kad vajadzība tikt pieliktam pie krūts tiks apmierināta ar kaut kādu māneklīšu un pupiņu palīdzību.

Mūsdienu psihologu un sociologu pētījumi apliecina izmaiņas, kas notiek to bērnu personības veidošanās procesā, kuriem nav bijis pilnvērtīgs kontakts ar māti ilgstošās zīdīšanas periodā. Šīs izmaiņas ir negatīvas. Labāk jau šo izmaiņu nebūtu.

Zīdīšana ir svarīga ne tikai bērnam, bet arī mātei. Zīdīšanas laikā pēc bērna pieprasījuma mainās sievietes jūtas, veidojas stabilāka pieķeršanās bērnam, sieviete kļūst iejūtīgāka pret bērna vajadzībām. Dziļāka pieķeršanās un sapratne saglabājas ne tikai zīdaiņa vecumā. Tās saglabājas uz visu mūžu. Iedomājieties, kas notiek ar sievietes jūtām, kad viņa cenšas „izturēt” bērna raudāšanu, nemieru? Kas notiek ar sievieti, ja viņa vadās pēc kādas populārās vecāku grāmatas rekomendācijas: „Pienāciet pie bērna, ja viņš raud ilgāk nekā 15 minūtes”?

Runājot abstrakti, cilvēce ir ieinteresēta dabiskās zīdīšanas prakses atjaunošanā. Tās atdzimšana nav iespējama bez māmiņu izpratnes par to, kādi iemesli nosaka bērna vajadzību tikt pieliktam pie krūts.

28	Publicēts: вторник, 28 ноября 2006 Skatīts 35570

Šis raksts ir izvietots mūsu mājas lapā ar laipnu centra „Rožana” atļauju.

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas