Ziņojumi: 5

Vēršos pēc padoma, jo nupat vairs nevaru savākt sevi. Bērnam ir 1 gads un 9 mēneši. Problēma tajā, ka es jūtos izsīkusi, nogurusi, bērna pieprasījumsi zīst mani dažbrīd ļoti kaitina un sadusmo. Es ļoti gribu būt laba māte, es ļoti vēlos dot bērnam labāko un realizēt viņa dabiskās vajadzības, vienlaikus dažbrīd tik ļoti dusmojos, un esmu ērcīga uz visu pasauli. Protams, ir brīži, kad šķiet, ka šī ir tikai kārtējā krīze, ka viss pāries. Sākumā biju domājusi zīdīt līdz 1,5, tagad domāju, ka līdz 2 vajadzētu beigt, taču baidos, ka nolikšu termiņu, bet nespēšu to īstenot. Pamazām sarūk arī apkārtējo atbalsts zīdīšanai.

Zīdīju bērnu pēc pieprasījuma kopš dzimšanas, gulēt liku blakus mūsu gultai mazajā gultiņā, pirmo pusgadu naktīs gulēja 10-11 h no vietas, pēc pusgada sāka celties naktīs, tad arī atsāku zīdīt pa nakti, kopš 10 mēn. sāku guldināt blakus sev lielajā gultā, jo vairs nespēju naktīs neiemigt pēc zīdīšanas. Pa dienu vienu brīdi bija palikušas tikai uz dienas un nakts miegu, tad atkal palielinājās. Kad aizgāju strādāt (1,6g), pa dienu iztiek gana labi, bet naktīs turpinās maratons. Pašlaik dienās, kad esmu mājās, ir pilnīgs terorisms - katru pusstundu, stundu nāk un prasa, pazīž vienu, pazīž otru, atkal pirmo utt. Vienīgais, kas novērš - pastaigas un multenes, bet nevar taču to darīt visu dienu. Pašlaik ir tik intensīvs zīšanas pieprasījums kā vēl nekad (izņemot slimošanas un zobu nākšanas periodus). Uz nakti iemieg pēc zīšanas, bet pati ierāpjas gultiņā un aizmieg pie šūpuļdziesmas. Dienas miegā ar mani pie krūts iemieg pilnībā (ar pieskatītāju arī iemieg bez problēmām). Man pašai liekas, ka bērns pārdzīvo, ka nav pupā vairs tik daudz, cik gribētos, ka būs, kā es jau labu laiku stāstu, ka kaut kad šis viss beigsies.

Esmu lasījusi visu ko krustu šķērsu, involūcija tik agri nevarot vēl būt, sanāk, ka es sevi mānu un pašlaik meklēju atļauju pārtraukt zīdīšanu. Lasu par dažādām metodēm, zinu, ka vajag dabūt iekšēju stingru lēmumu, bet turpinu svārstīties, gribētos, lai viss notiek pats no sevis, bet nespēju vairs izturēt šo ilgāk. Jūtos vainīga, apjukusi, vīlusies sevī, jo nespēju izturēt šo procesu līdz dabiskam noslēgumam, ko gribēju piedzīvot, bet vairs neceru sagaidīt, paliekot pie veselā saprāta.

Ko teiksiet, ko ieteiksiet?!
Paldies jums jau iepriekš!

Ziņojumi: 5

Vai tiešām neviena barojoša mamma nav saskārusies ar līdzīgām izjūtām? Tiešām nevienai nav nekā ko man ieteikt?

Ziņojumi: 6397
Pilsēta: ПриРижье

Sveiki,

lai viss būtu pats no sevis un pakāpeniski, gadījumā, ja tas tomēr nenotiek, mammai jāpalīdz bērnam, jābūt galvenajai noteicējai, kā būs. Ar to nav domāts tūlīt pat izlemt vairs nekad nedod krūti, tomēr, ja pašu kaitina un gribas samazināt vismaz, ja ne pārtraukt, tad jārīkojas ir mammai, bērns to pats nevar izdomāt, viņam nav pieredzes, zināšanu utt, viņam labi tā kā ir.

Rīkojieties pakāpeniski: vieglāk bērnam parasti ir atteikties no parastās zīdīšanas, kad vnk atnākat mājās, nekā no "miega pupa". Tāpēc varat sākt pieradināt un maigi, bet pārliecinoši un galvenais, kosekventi, radiniet, ka pupu - tikai uz miegu, ka pieniņa maz un citādi vakarā nekā nebūs. Lai būtu vieglāk, var kattreiz atnest kādu kārumu, ne obligāti jau končas, kādu ābolīti, tūlīt ogas būs, kaut ko, ko bērnu iepriecināt. Un ja vakara gaitā prasīs, tad novērst uzmanību, piedāvāt ko citu ēst vai kādu izklaidi. Saka, ka jaunajam ieradumam pietiek ar divām nedēļām.

Nu ja mēnesi šito jauno kārtību piekopsiet, tad varat nākamo posmu īsināt - dienas miega pupošanās. Mums bija no 1,3 (vnk sākās vasara un nebijām tikpat kā mājās, bet ārpus mājas tādā vecumā vairs nedevu) - ņamma tikai ap miegiem, brīvajā laikā nē. Tad nu no 2iem gadiem es ieviesu jaunu kārtību, ka dienas miegs arī bez. Prasīja dažas reizes, reizēm pamostoties bija niķīgs, bet pierada ātri, ar dziesmiņu iemidzināju. Tagad tik blakus jānoliekas.

Un uz nakti bija 2,4, kad arī atcēlu. Arī jutu, ka viss, mani tas žēlīgais ņam-ņam naktī vai rīta pusē kaitināja tā, ka Un puika kā reiz ļoti prasīja lielo rallija mašīnu. Tā nu vienojāmies, ka šīs jau liels un dabūs to auto, bet piens ies mazajiem bēbjiem. Arī pēc pāris nedēļām atcerējās, ka varētu tā kā, bet bija ļoti ok. Pat nelikās, ka viss varētu būt tik mierīgi. Jo pa naktīm piekonektēties bija svēta lieta.

Ar to visu gribēju pateikt, ka sāciet rīkoties, ja esošā kārtība jums vairs nepatīk. Bērns pieņems to labi, sevišķi ja mamma būs pārliecināta un bez nevajadzīgas vainas sajūtas - par ko tad? citi vispār nezīda, ko viņiem - nošauties uzreiz? Un pakāpeniski sāciet samazināt zīdīšanu, ja jūtat, ka tā vajag. Pareizo paņēmienu un tempus jūs pati jutīsiet, neviens jūs un jūsu bērnu labāk nezin

_________________
8!
Младшая 01.03.2014.

Ziņojumi: 5

kroljix Liels paldies par padomiem un atbalstu!