Sākumlapa  |  Forums  |  Raksti  |  Blogi  |  Galerijas  |  Zīdīšanas konsultanti  |  Nodarbību saraksts
по-русски   latviski

FotoGalerija

FotoGalerija

Nodarbības un ekskursijas


nabassaite.lv





photoprint


FotoGalerija

FotoGalerija

Radošā darbnīca

Pērk un pārdod




Ž.V.Caregradskaja, nopublicēts žurnāla „Наш малыш” 10.numurā, 2002.gads
No krievu valodas tulkoja Anita Lauska


Katrai sievietei, kura gaida bērniņu, ir pazīstama baiļu sajūta pirms dzemdībām. Turklāt, lielākā daļa topošo māmiņu baidās nevis no pašām dzemdībām, bet gan no iespējamām sāpēm un ciešanām. Jebkurš cilvēks ir tendēts izvairīties no ciešanām un aizsargāties pret sāpēm. Vienkāršākā izeja no šādas situācijas ir atsāpināšanas izmantošana. Tāpēc mūsdienu sievietei dzemdības bez atsāpināšanas šķiet kaut kas ļoti bīstams. Ar šīm bailēm ir piesātināta vispārējā visu sabiedrības slāņu attieksme pret dzemdībām. Pat nosaukumi „dzemdības bez sāpēm”, „saldās dzemdības”, pievērš mūsu uzmanību tieši tāpēc, ka nostrādā stereotips – parasti dzemdēt ir sāpīgi, bet te kāds zina kaut kādu brīnumu, lai izvairītos no mocībām.

Vienlaicīgi izbrīnu rada tas, ka sievietes gadu simtiem ir dzemdējušas bērnus, neizmantojot šādus līdzekļus, un daudzas no viņām to ir darījušas pat vairākkārt. Ja jau dzemdības būtu tik šausmīgas, tad sievietes vienkārši atteiktos dzemdēt, un cilvēce jau sen būtu izmirusi! Paskatoties apkārt, mēs redzam pilnīgi citu ainu, turklāt augstākā dzimstība ir nebūt ne tajās sabiedrībās, kas ir apgādātas ar nepieciešamajiem atsāpināšanas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka dzemdībām nav obligāti jānorit ar stiprām sāpēm.

Kā pierāda daudzu zinātnieku pētījumi, dzemdības ir harmonisks dabīgs process, kas kā visi dabīgie procesi ir saistīts ar minimālām sāpēm. Tik tiešām, dabīgu normālu dzemdību laikā īstas sāpes, ja tādas vispār ir, parādās pie pēdējām kontrakcijām, ar kurām noslēdzas dzemdes kakla pilns atvērums. Sāpes var parādīties izstumšanas stadijā. Bet kopējais dzemdību sāpju perioda ilgums ilgst no 15 minūtēm līdz 4 stundām, ne ilgāk!

Un tiešām, gan primitīvajās tautās, gan arī civilizētajā Eiropā, eksistē milzu pieredze kā dzemdēt bez sāpēm. Tomēr šodien mēs redzam pilnīgi citu ainu, šis dabīgais nesāpīgais process ir pārvērsts par elles mokām. Turklāt, briesmīgos stāstus par dzemdību sāpēm un mokām stāsta pašas sievietes. Kas gan ir kļuvis par iemeslu tādām nedabīgām sāpēm tik dabīga procesa laikā kā dzemdības?

Pirmais par dzemdību sāpju iemesliem aizdomājās pazīstamais angļu akušieris un pētnieks Grantli Dik-Rīds. Viņš spēja pierādīt, ka Eiropas sievietēm galvenais dzemdību sāpju iemesls ir bailes no dzemdībām. Kā sāpju pastiprinoši momenti ir arī nespēja atslābināties un pareizas elpošanas mākas trūkums. Tomēr galvenais dzemdību sāpju rašanās avots ir tieši bailes.

Bailes – sasprindzinājums – sāpes

Lai izprastu dzemdību sāpju sajūtu rašanās mehānismu, pamēģināsim iztēloties, kā tās var rasties. Lai sajustu sāpes, mums ir nepieciešams, lai sāpju receptori, kas atrodas sāpīgajā orgānā, saņemtu atbilstošu signālu. Izskatīsim sāpju receptorus, kas atrodas vēdera rajonā. Zarnu trakts un iekšējie orgāni, tai skaitā dzemde, nav pakļauti aukstuma un siltuma ietekmei, tā kā vēdera siena tos labi aizsargā. Tomēr tiem ir sāpju receptori, kas reaģē uz pārmērīgu sasprindzinājumu un audu plīsumiem. (Ir jāatzīmē, ka dzemdei, salīdzinājumā ar citiem vēdera dobumā esošiem orgāniem, ir maz sāpju receptoru.)

Dzemde un citi iekšējie orgāni nereaģē ar sāpēm uz pārvietošanu un apdegumiem; tie var tikt apdedzināti, ņemti rokās, pārvietoti, bez mazākās diskomforta sajūtas. Bet audu izstiepuma un nospriegojuma gadījumā, kas draud ar pārrāvumu, rodas izteiktas sāpes un pat šoks. Tādējādi vēdera dobumā esošo orgānu, tai skaitā dzemdes, sāpju receptori, ir specifiski un reaģē tikai uz viena veida sāpju kairinājumu – pārmērīgu sasprindzinājumu un audu plīsumiem.

Saskaņā ar profesora Jūliusa Volfa noformulēto fizioloģijas likumu, struktūra vienmēr piemērojas savai funkcijai. Izejot no sieviešu reproduktīvo orgānu uzbūves un recepcijas var secināt, ka daba nebija paredzējusi, lai dzemdībās būtu audu pārrāvumi un bojājumi. Bet ja daba nebija paredzējusi pārrāvumus un bojājumus, tad no kā gan sevi vajadzētu sargāt dzemdei? Fizioloģiski pilnvērtīgi attīstītam cilvēka organismam nav lielāka paradoksa kā sāpes normālu dzemdību gaitā.

Sāpju bioloģiskais mērķis – aizsardzība. Sāpju rezultāts – muskuļu aktivitātes, saspringuma palielināšanās, pateicoties kam būtne var aizsargāt sevi vai arī izvairīties no neizbēgamām briesmām. Sāpju izjūtas ir cieši saistītas ar bailēm no kaitējuma, bet organisma kaitējums cieši saistīts ar sāpēm. Citiem vārdiem sakot, bailes ir impulsi, kas brīdina par bīstamību, kas smadzenēs asociējas ar sāpēm un kaitējumu. Šādā veidā rodas stress – kustīga organisma atbildes reakcija uz traumējošu iedarbību, ko pavada adrenalīna un noradrenalīna sekrēcijas palielināšanās. Lai kustība notiktu, nervu sistēma aktivizē impulsus, kas paaugstina muskuļu tonusu un bremzē visas iekšējo orgānu funkcijas, par cik iekšējie orgāni nespēlē lomu organisma aizsardzībai sakoncentrētajā milzīgajā fiziskajā sasprindzinājumā.

Tādējādi briesmīgās sāpes dzemdību laikā, t.i., dzemdes saraušanos, kas tik ļoti baida sievietes, var izraisīt vienīgi sasprindzinājums, kas traucē dzemdei brīvi sarauties. Savukārt, cēlonis šādam sasprindzinājumam, kā mēs jau noskaidrojām, ir bailes. Ja sieviete sāk just, ka dzemdības viņai var būt bīstamas, saspringtā bīstamības gaisotne izsauc aizsardzības funkciju izpildošās bailes. Tādā veidā bailes jeb stress ietekmē veģetatīvo nervu sistēmu, kas, savukārt, iedarbojas uz nervu pinumu jostas un krustu rajonā, tātad arī uz iegurņa orgāniem. Citiem vārdiem, izjūtas dzemdē ir atkarīgas no sievietes psihiskā stāvokļa. Rezultātā, baiļu jeb stresa gadījumā, dzemdību uztvere un gaita tiek traucēta tieši tāpat kā sāpju gadījumā.

Bailes pirms dzemdībām ir iemesls, kāpēc rodas asas sāpes un dzemdību darbības traucējumi (diskoordinācija). Un ir pilnīgi nesvarīgi, vai to avots bija reāla vai iedomāta bīstamība.

No kā mēs baidāmies?

Kā kairinātāji, kas izsauc dzemdību bailes, var būt gan objektīvas, gan subjektīvas asociācijas. Ir sievietes, kuras, ļoti vēloties bērnu, ir apspiedušas sevī šo vēlmi, izvairoties no jebkādiem atgādinājumiem par dzemdībām. Dik-Rīds raksta: „Domas par mokām, sāpēm un nāvi, kļūst par nosacītu kairinājumu, iemeslu šādām bailēm, un dažkārt, pat riebumam pret dzemdībām.” No kurienes gan radies viedoklis, ka dzemdības ir neizbēgams ciešanu avots?

Ja mēs pasekosim Eiropas civilizācijas vēsturei, tad redzēsim, ka jau viduslaikos atskan vārdi par to, ka bērna piedzimšana ir saistīta ar sāpēm. Gan vīrieši, gan sievietes, uztur spēkā domu, ka ciešanas ir dzemdību neatņemama sastāvdaļa. Veselas paaudzes uztvēra dzemdību sāpes kā neizbēgamu faktu. Interesanti, ka līdz tam laikam jēdziens, ka dzemdības - tās noteikti ir sāpes, neeksistēja. Visa senā kultūra un medicīna (Senā Grieķija, Senā Krievija, Ēģipte, Babilonija u.c.) uztvēra kā neapstrīdamu patiesību, ka dzemdībām jānorit bez sāpēm. Ja parādās sāpes – tātad sieviete vai bērns ir slimi un viņiem ir vajadzīga palīdzība. Par to rakstījuši savos darbos Hipokrāts, Aristotelis un Soranuss (ārsts no Efesas, kurš dzīvojis mūsu ēras pirmā gadsimta beigās, otrā gadsimta sākumā).

Aptuveni mūsu ēras trešajā gadu simtenī rietumu civilizācijā notika būtiskas pārmaiņas, kas radās daudz agrāko jūdu-kristiešu mācību izkropļojuma rezultātā. Vispārzināms, ka šā perioda kristīgā baznīca vairāk kā jebkas cits pēdējo 2 gadu tūkstošu laikā, nobremzēja medicīnas attīstību. Neskaitot vecmāti un akušieri, tiesības pieskatīt dzemdējošu sievieti bija tikai draudzes ganiem un ganiem, kas kopa slimos lopus, bet viņu tumsonība radīja dzemdētājās šausmas. Dzemdības tika uzskatītas par miesiskā grēka sekām, kas izpērkamas ar ciešanām. Tikai vienas tūkstošgades laikā, līdz pat 1520.gadam, atbildību par dzemdībām Eiropā pilnībā uzurpēja baznīca. Pie dzemdībām netika pielaista neviena nepiederoša persona.

Katram no mums ir labi zināmas slavenās rindas no Bībeles, kur Dievs saka Ievai: „Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt”. Šis fragments ir pazīstams kā „Ievas lāsts”. Bībele – tā ir dievišķā grāmata, kuras patiesā būtība atklājās īsteno manuskriptu radītājiem. Bet vai vienmēr var ticēt tās tulkotājiem? Zinātnieki – bibliogrāfi rūpīgi izpētīja ebreju un grieķu manuskriptus, no kuriem tika veikta lielākā daļa Bībeles tulkojumu, un nonāca pie slēdziena, ka dzemdības apzīmējošie vārdi nozīmē „darbu”, „pūles”, nevis „sāpes”. Saskaņā ar precīzāku tulkojumu, Dieva vārdi skanēs: „Vairodams Es vairošu tavas grūtības un tavu radību pūles – grūtā darbā tev būs bērnus dzemdēt”.

Zinātnieki, kuri pētījuši pirmos Bībeles manuskriptus, nonākuši pie slēdziena, ka tajos nav norādes par dzemdībām kā sāpīgu procesu, bet ir norādes uz dzemdībām kā grūtu darbu. Pirmie bībeles tulkojumi eiropiešu valodās parādījās sešpadsmitajā gadsimtā. Tulkotāji, kuri bija redzējuši apstākļus, kādos nonāca dzemdētājas, viņu augsto mirstības līmeni un briesmīgās slimības, paši no sevis pielika vārdus „sāpes” un „dzemdību mokas”. Lūk šādi, sešpadsmitajā gadsimtā bībeles tekstos atainojās dzemdību palīdzība un kļuva par daudzu paaudžu rokasgāmatu. Gadu simtiem katrs kristietis svēti ticēja, ka dzemdību mokas ir Dieva radīts likums, nevis viduslaiku attieksme pret dzemdībām.

Tātad, sabiedriskā doma bija noformējusies, garīdznieki bija apmierināti, bet dzemdētājas izcieta elles mokas kā sodu par miesas grēku. Bet laiks gāja un paralēli Bībelei parādījās citi avoti, kas pauda viedokli par dzemdībām kā par ļoti bīstamu procesu dzīvībai un veselībai. Ja rakstnieks, kurš aprakstīja sava stāsta varones dzemdības, gribēja pievērst lasītāja uzmanību, viņš piepildīja šo epizodi ar mokām, ciešanām un dramatismu. Bet, ja vajadzēja atbrīvoties no notikumu dalībnieces – nebija labāka paņēmiena, kā ļaut viņai nomirt dzemdībās. Visos seriālos notiek tieši tas pats: visas varones dzemdē mokās vai mirst dzemdību laikā. Laimīgas mātes mums nākas ļoti reti redzēt ekrānos.

Bet tas vēl nav viss! Visas grūtnieces draudzenes uzskata par savu pienākumu pastāstīt viņai par to, kā viņas mocījušās dzemdību laikā. Turklāt stāsti par mokām tiek pārpildīti ar dvēseli caururbjošiem sīkumiem par paziņām un palātas biedrenēm. Nebūt ne pēdējo lomu baiļu radīšanā spēlē grūtnieces radinieki, kuri uzskata par savu pienākumu pēc iespējas vairāk radīt viņā bailes un ātrāk aizsūtīt uz dzemdību namu, kur viņai noteikti „palīdzēs”. Īpaši šādas situācijas radītāji ir māte, vīramāte un grūtnieces vīrs. Ļoti bieži vīri pirms sievas gaidāmajām dzemdībām ievāc baumas un tenkas par šo problēmu, tādējādi tikai pastiprinot savas visnotaļ saprotamās bažas par viņas veselību un dzīvību.

Tātad, mūsdienās par dzemdībām pastāv visnotaļ noformējies viedoklis, kā par mokām, kas saistītas ar visstiprākajām sāpēm, kādas vien ir spējīgs izciest cilvēks, un kā par nāvējošas bīstamības avotu. Tieši šī doma arī tiek iedvesta sievietēm televīzijā, radio, presē un mākslinieciskajā literatūrā, kā arī no radinieku un paziņu puses.

Kādas bailes ir normālas?

Paralēli apzinātajām sabiedrības radītajām dzemdību bailēm, pastāv arī neapzināto baiļu avots, kas saistīts ar dzemdībām, kā nezināmu un pat mistisku parādību – jaunas dzīvas būtnes parādīšanos pasaulē, nenovēršami nesošu nezināmas dzīves pārmaiņas.

Bez tam pēdējās grūtniecības nedēļās sieviete sāk izjust pirms dzemdībām visnotaļ saprotamas dabīgas bailes, kas pirmām kārtām, ir saistītas ar pašu dzemdību neizbēgamību. Ja agrīnā grūtniecības posmā vai pat tās otrajā pusē viņai šķiet, ka dzemdības notiks teju vai nākamajā gadsimtā, tad grūtniecības pēdējās nedēļās viņai pēkšņi nāk apskaidrība, ka arī viņai būs jādzemdē savs bērniņš tāpat kā visām un ka no tā nevar izvairīties. No vienas puses viņa jau vēlas dzemdēt un atbrīvoties no grūtniecības, kas jau kļuvusi neērta, no otras puses – dzemdības kā neizbēgams notikums, kas saistīts ar iejušanos kādā citā nezināmā stāvoklī, viņu biedē.

Tādējādi, neapzinātās bailes un sievietes nedrošība pirms dzemdībām – tā ir visnotaļ likumsakarīga parādība, un nav nepieciešamības meklēt skaidrojumu tās dabai.

Dzemdības var būt saldas

Paralēli stāstiem par dzemdību mokām, mēs saskaramies ar stāstiem par dzemdībām bez sāpēm, kas parasti ir skaudības objekti. Bet tādām dzemdībām vajadzētu būt nevis izņēmumam, bet gan likumam.

Sievietes, kuras stāvoklī ir pirmo reizi, bieži vien gaida nevis dzemdības, bet bērniņa parādīšanos. Kad sākas pirmās dzemdību kontrakcijas, daudzas sievietes priecājas, ka drīz viņas ieraudzīs savu mazuli. Lielākā daļa no viņām bez vilcināšanās apliecina, ka izdzirdot sava bērniņa kliedzienu, ir izjutušas dziļu prieku. Diezgan bieži sievietēm, kuras neko nav zinājušas par dzemdību sāpēm, dzemdības noris pašā vieglākajā un loģiskākajā veidā.

Ir sastopami arī gadījumi, kad sievietes, kuras ir iepazinušās ar dabīgo dzemdību metodi, piedzemdējot savu pirmdzimto, nonāk pie secinājuma, ka sievietēm nevajadzētu tik ļoti uztraukties par dzemdībām. Viņas stāsta, ka ir izjutušas diskomfortu un vērā ņemamas sāpes tikai pēdējo kontrakciju laikā un izstumšanas stadijā. Pašu izstumšanu viņas atceras kā grūtu darbu nevis kā neizturamas sāpes. Bet pat šo diskomfortu un sāpes nevar salīdzināt ar to laimi, ko viņas izjūt, pirmoreiz redzot un dzirdot savu mazuli, pirmoreiz pieskaroties viņam. Jaunas dzīvības radīšana – tas ir ne tikai fizioloģisks, bet arī garīgs sasniegums.

Nebūtu pareizi domāt, ka dabīgas dzemdības bez sāpēm – tā ir lieta, kas attiecas uz sen pagājušām dienām un ir neiespējama mūsdienu sievietei. Arī šodien dzemdības var būt saldas tām sievietēm, kuras ir spējīgas pārvarēt sabiedriskās domas inerci un radinieku spiedienu. Bet lai dabīgas bezsāpju dzemdības kļūtu par likumsakarīgu paradību, ir ļoti svarīgi mainīt sabiedrības viedokli, kas dzemdības pasniedz kā elles mokas. Un šeit nebūt ne pēdējo lomu spēlē pašu sieviešu un viņu tuvāko centieni saņemt par dzemdībām kompetentu informāciju, nevis pamatoties uz runām, baumām un minējumiem.

Kā pārvarēt bailes?

Kas var palīdzēt? Protams, kontaktēšanās ar tiem, kuriem ir šādu „saldo” dzemdību pieredze un kuri zina, kā tādas organizēt.

Satikt šādus cilvēkus var pirmsdzemdību sagatavošanās kursos. Lai palīdzētu sagatavoties dabīgām dzemdībām, pirmsdzemdību sagatavošanās kursu instruktoram vispirms ir jāorientējas grūtniecības un dzemdību psiholoģijā, un tikai pēc tam šo procesu fizioloģijā, un protams, viņam ir jābūt personīgai veiksmīgu dabīgo dzemdību pieredzei. Kas attiecas uz medicīnas darbinieku kompetenci šajā jomā, tad tā, diemžēl, izrādās, ir visai neliela. Turklāt, daudzus no viņiem apmierina grūtnieču bailes no dzemdībām, tā kā tās izmanto kā sviru, lai ietekmētu savus pacientus. Tāpēc, neatkarīgi no nosaukuma, mediķu vadītie kursi parasti negatavo dabīgām nesāpīgām dzemdībām.

Par savām dzemdībām atbildību uzņemieties pašas un sāciet tām gatavoties, tad atkāpsies jebkuras bailes un dzemdības būs saldas.





18

Publicēts: пятница, 18 сентября 2009
Skatīts 18563



Šis raksts ir izvietots mūsu mājas lapā ar laipnu centra „Rožana” atļauju.



© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas



Рига, Латвия
Piektd., 28/04
diena

apmācies

/images/weather/d_3_10_0_0.jpg
9°..11°

Vējš ZA, 1-3 m/s
Atm. spiediens 762..764 mm
Piektd., 28/04
vakars

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
6°..8°

Vējš ZA, 1-3 m/s
Atm. spiediens 761..763 mm
Sestd., 29/04
nakts

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
4°..6°

Vējš ZA, 5-7 m/s
Atm. spiediens 758..760 mm
Sestd., 29/04
rīts

apmācies

/images/weather/d_3_4_0_0.jpg
3°..5°

Vējš ZA, 5-7 m/s
Atm. spiediens 754..756 mm

Piedavāts Gismeteo.Ru

Tagad portalā 712 viesu un 126 lietotāju.
Ja Jums ir vispārīgi jautājumi, lietišķi piedāvājumi vai ieteikumi, uzrakstiet mums vēstuli
© KKM Klubs 2006 — 2015