Katerina Dettvailera, PhD.

ar Mariannas Baškirovas komentāru.

No angļu valodas tulkojusi Anna Brikmane

Man nepatīk šī frāze, jo tā it kā pretstata sevi „zīšanai ēšanai”. Varētu padomāt, ka “zīšana lai ēstu” ir vienīgais ĪSTAIS zīšanas variants, neviens cits. Tāpat šī frāze it kā norāda, ka galvenais un vienīgais, īstais zīdīšanas mērķis ir uztura uzņemšana. Tieši to visu laiku mēģina postulēt piena maisījumu ražotāji – zīdīšana ir TIKAI VEIDS, kā barot bērnu, un – te ir vēl viens, tik pat labs/labāks/gandrīz tikpat labs

Man neliekas, ka zīdīšana ir domāta „tikai”, lai pabarotu bērnu, ne vairāk, kā sekss ir domāts „tikai”, lai bērnu ieņemtu. Patiešām, zīdīšana nodrošina bērniņu ar uzturu un dzeramo. Pienā ir arī imūnmodulējošas vielas - un tieši tās ir tas, kas bērniņam ir nepieciešams (tāpēc viņi bieži zīž slimības laikā – ne tikai lai nomierinātos). Zīšanas process arī regulē bērniņa ķermeņa temperatūru un pulsu, pazemina viņa asinsspiedienu un palīdz viņam iemigt. Un, protams, zīšanai ir svarīga sociālā un emocionālā ietekme. Daktera Blekberna (Blackburn), pētījumā par zīdītāju dziedzeru evolūciju, izvirza hipotēzi, ka sākotnējais „krūts dziedzeru šķidrumu” uzdevums ir bijis parazītu iznīcināšana pēcnācēja gastro-intestinālajā traktā. Piena barojošā komponente izveidojās vēlāk.

Manuprāt, kamēr zīdīšana tiek uzskatīta tikai par veidu kā (vai galvenokārt) pabarot zīdaini, tikmēr mākslīgā barošana tiks uzskatīta par līdzīgu, vai pieņemamu alternatīvu. Mums jācenšas tikt vaļā no šāda uzskata: ja zīšana notiek nevis lai paēstu – tā nav nepieciešama, vai arī to var aizvietot māneklītis. Diemžēl daudzu cilvēku domu gaita ir šāda: „šim bērniņam nevajadzētu atkal gribēt zīst; kā viņš var tik ātri jau būt izsalcis?”. Iespējams, ka šoreiz vēlme zīst viņam radās tāpēc, ka viņam ir auksti, vai viņš jūtas vientuļš, vai uztraukts, vai nemierīgs, vai vēlas iemigt. Manuprāt, visas šīs prasības ir pilnīgi pamatotas.

Laba ir doma, ka mātēm ir jāprot atšķirt vai bērns izzīž pienu, viņām ir jāseko līdzi urinēšanas un defekācijas biežumam, viņām ir jāieklausās savos mazuļos. Iespējams, ir vajadzīgs kāds, kas pārbauda krūts satvērienu, vai paseko bērna svaram, utt. Man nākas kritizēt kolēģus antropologus, kuri veic pētījumus "ar hronometru" - cik ilgi mazulis paliek pie krūts - neņemot vērā: a) cik daudz piena tiek izzīsts – un vai tas vispār notiek, un b) vai mātei vispār ir piens. Alekss joprojām zīž krūti, lai gan man vairs nav piena. Kā tad ir, vai viņš tiek „zīdīts”? Tā bez šaubām nav zīšana ēšanai, bet vai šī iemesla dēļ tā varētu būt mazāk svarīga?

Mums patiešām jāsāk cilvēkiem skaidrot, ka zīšana ir no daudzām komponentēm sastāvoša, kompleksa mijiedarbība starp diviem cilvēkiem, kuras rezultāts, protams, būs bērna paēdināšana, bet arī šī bērna pretošanās infekcijām, fizioloģiskā, emocionālā un intelektuālā attīstība. Šī frāze “ne ēšanai” man asociējas ar “ne-reāla” vai “maznozīmīga”, pat ja tas tā nav domāts.

Komentārs

Krievijā šai sakarā lieto interesantu terminu: „izmanto krūti kā mānekli”. Kā tas var būt? Protams, krūts pastāvēja daudz agrāk, nekā parādījās zīdaiņu mānekļi! Un tieši mānekli izmanto krūts vietā, bet ne otrādi! Kā raksta Ketrina Dettvailera, iemesls, kāpēc bērniņam nedod krūti un aizstāj to ar gumijas priekšmetu, slēpjas viedoklī, ka zīdīšana ir domāta tikai barošanai. Turklāt mānekļi der arī „zīšanas refleksa apmierināšanai” (vēl viens populārs termins). Vai šis aizstājējs ir līdzvērtīgs? Turpinot analoģiju - tik pat līdzvērtīgs, kā sekss ar gumijas sievieti sievas vietā visos gadījumos, kad vienkārši „gribas”, bet ar sievu – tikai lai ieņemtu bērniņu.

Turklāt daktera Palmera un citu ortodontu pētījumi liecina, ka mānekļa vai knupīša zīšana noved pie nepareizas žokļu, kā arī runas aparāta attīstības.

Tiek publicēts ar autores un tulka atļaujām. Pārdrukājums pieļaujams tikai ar autores un tulka atļauju.

Oranževaja mama>>>

10	Publicēts: понедельник, 10 августа 2009 Skatīts 8108

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas