A.Hromova

No krievu valodas tulkoja Anita Lauska

Apbrīnojama lieta. Ir ļoti daudz pieejama literatūra par zīdaini, viņa apkopšanu, audzināšanu, tajā pašā laikā pavisam tiek aizmirsta un atstāta novārtā mamma, viņas stāvoklis un problēmas, tas, kā viņa jūtas. Kaut gan tieši šis apstāklis gala rezultātā nosaka to, kas tad notiek ar bērnu, tajā skaitā arī ar viņa veselību.

Nedz ārsti, nedz psihoterapeiti, nedz arī psihologi nav pievērsušies visā nopietnībā sievietes problēmām pēcdzemdību periodā. Ja nu vienīgi gadījumos, kad atkāpe no normas ir acīmredzama. Lielākajai daļai mammu it kā viss ir labi, pats smagākais – grūtniecība un dzemdības tā kā būtu aiz muguras, pats galvenais, lai ar mazuli viss būtu kārtībā. Par sevi padomāt sievietei vienkārši neatliek laika.

Dziednieku novērojumi liecina, ka pēcdzemdību periods ir ne mazāk svarīgs kā visi iepriekšējie. Ja pret šo periodu attiecas nevērīgi, var pazaudēt visu to, kas bija sasniegts ar apzinātu, veselīgu grūtniecību, un pat normālām dabīgām dzemdībām. Ir iespējams izvairīties no daudzām neveiksmēm, ja vien maina savu attieksmi pret dažām lietām.

Bērns ir daudz jūtīgāks, uzņemtspējīgāks, apzinātāks par jebkuru pieaugušo. Viņš labāk par Jums zina, kas viņam ir nepieciešams un kas viņam traucē. Viņš visu-visu saprot un pūlas dažādiem līdzekļiem darīt Jums zināmu savu pasaules uztveri. Vienkārši Jūs esat tik ļoti ierobežots savā pārliecībā par to, ka bērns ir maziņš un bezpalīdzīgs radījums, kas neko nesaprot, bet Jūs, savukārt - visu zinošs pieaugušais, ka bērnam nerodas iespēja sazināties ar Jums kā ar līdzvērtīgu, viņam atliek tikai pakļauties Jūsu pozīcijai, samierināties ar to. Šāds process norisinās ilgstoši, konfliktējot abām pusēm.

Jā, fiziskā ziņā, salīdzinot ar Jums, bērns ir vājš, taču savu vajadzību īstenošanai viņš ir ļoti spēcīgs. Viņš ir spējīgs uz daudz ko tādu, kas Jums jau vairs nav pa spēkam, nedz slodzes, nedz adaptācijas, nedz arī apgūtprasmes ziņā. Nostādot bērnu zemāk par sevi, Jūs nolemjat viņu vēl lielākai nevarībai nekā tai, kas ir Jūsos.

Pavērojiet savu brīnumu, kā viņš reaģē, kontaktējoties ar Jums. Pamēģiniet attiekties pret bērnu kā pret pieaugušu cilvēku, bet tādu, kurš vēl nemāk sadarboties Jums ierastā veidā, un daudzas problēmas pazudīs kā nebijušas. Jautājiet viņam par visu, kas attiecas uz viņu, un Jūs saņemsiet atbildi. Nebūs vajadzības doties pie ārstiem vai drudžaini šķirstīt mācību līdzekļus jaunajām māmiņām.

Ņemiet vērā, ka pēc dzemdību nama apmeklējuma gan sievieti, gan bērnu gaida ļoti ilgs atjaunošanās periods, kas var ieilgt mēnešos, arī pēc labām dzemdībām. Sievietēm, kuras ir dzemdējušas mājās, tādu seku nav. Tas ir ļoti spēcīgs psihisks satricinājums – atrašanās neierastos un nedabīgos apstākļos, pakļaušanās šādu iestāžu noteikumiem un kārtībai. Tas ir jāapzinās, process ir jākontrolē un jāatjaunojas. Parasti to dēvē „atgūties pēc dzemdībām”, taču jāatgūstas nevis pēc dzemdībām, bet gan tiem apstākļiem, kādos dzemdības noritēja. Mazulim šādā situācijā palīdzēs peldināšana, kas mazina sekas, ko radījušas traumas un iejaukšanās dzemdībās.

Jums viss būs labi, ja pirmām kārtām Jūs parūpēsieties pati par sevi, bet bērnu liksiet mierā. Par visu, kas viņam ir nepieciešams, viņš noteikti Jums ziņos. Lai viņš būtu mierīgs un apmierināts, tādai vispirms ir jākļūst Jums pašai. Tāpēc bez liekām greznībām palutiniet sevi, neierobežojiet sevi un neatsakiet sev neko. Pastāv ļoti daudz izdomājumu, ko nedrīkst atļauties barojoša māmiņa. Drīkst visu! Visas šīs diatēzes, gremošanas traucējumi notiek pilnīgi citu iemeslu dēļ, tos rada dziļas psihozes izraisīts stāvoklis, ko pārdzīvo sieviete, bet ēdiens kalpo tikai kā indikators. Bērnam ir jābūt visu laiku ar Jums, ne uz brīdi nepārlieciet atbildību par viņu uz tēvu vai radiniekiem. Varbūt tas skan dīvaini, bet, Jūsu pašu un bērna labā, nevienam nav tāds pienākums Jums palīdzēt. Jūs pati esat spējīga elementāri tikt ar visu galā, ja vien neieciklēsieties uz sīkumiem. Un īstenībā jau daudz nemaz nevajag.

Pabarot? Vienmēr lūdzu, nekādu problēmu, tikai dodiet iespēju tikt pie krūts. Ņemiet vērā, ka piens nav tikai tai sievietei, kura tādu vai citādu apstākļu dēļ nevēlas zīdīt. Apzinoties to vai nē. Savukārt, piena daudzumu krūtī nosaka bērns, zīdīšanas brīdī. Un piena principā nevar būt par maz. Piens ir tik, cik ir vajadzīgs mazulim. Cits jautājums, ka ar šo pienu viņš nevar nonākt pie sāta sajūtas, pat ja viņa vēderiņš ir piepildīts. Sāta sajūtas nodrošināšana bērnam – tā ir mūsdienām neraksturīga sievietes spēja ar labsajūtu nodoties zīdīšanas procesam un kontaktam ar bērnu šajā intīmajā mirklī.

Tāpēc ir bezjēdzīgi mocīt sevi ar laktāciju veicinošiem līdzekļiem un tējām ar pienu. Smieklīgs arī ir apgalvojums, ka mammai jāēd par diviem, lai piena būtu pietiekami. Tās ir pilnīgi nesaistītas lietas.

Autiņi, zīdaiņa krekliņi? Vēlams, lai bērns mājās pēc iespējas vairāk laika pavadītu neapģērbts. Tās ir pieaugušo bailes, ka mazulis nosals, saaukstēsies. Bērni paši izstrādā siltumu tādā daudzumā, kāds viņiem ir nepieciešams komforta sajūtai. Vai esat sajutuši no mazuļa nākošo karstumu, kad Jūs turat viņu rokās? Ja bērns klusē, lai arī viņa rociņas un kājiņas ir aukstas, tas nozīmē, ka viņš zina ko dara. Šāda attieksme novērš problēmas, kas rodas no pārkaršanas un svīšanas, uzlabo gremošanu un padziļina miegu, ieekonomē uz mazgāšanu patērētos spēkus, ļauj iemācīties uztvert signālus, ko bērns raida, pirms sasmērēt autiņu.

Vai tiešām Jums nav interesanti, ko bez mazākās piepūles ir spējīgs paveikt Jūsu mazulis? Pētiet šo jautājumu kopā ar viņu, tad nebūs garlaicības un īdēšanas no šī tik dzīvīgā un zinātkārā radījuma puses.

Lielākā sieviešu vairuma nelaime ir tā, ka viņas „iesūnojas” mājās, sadzīve iesūc sievieti kā purvā. Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka tas ietilpst jēdzienā „laba mamma”. Praktiski visas sievietes ir piedzīvojušas „sliktās mammas” sindromu – bailes, ka kaut kas bērnam tiek darīts nepareizi vai netiek darīts vispār. Šo psihozi uzspiež sociālā vide, apkārtējie cilvēki, pamatā radinieki. Ja sieviete audzina bērnu un dzīvo viena, viņai tādas psihozes var nebūt. Viņa lieliski jūt, ko patiešām vajag un kas patiesi ir labs viņas bērnam, bet kas – lieks un ir tikai maksa par to, lai būtu tiesības saukties par „labu mammu”.

Vairāk ejiet ārā no mājas kopā ar bērnu, esiet tur, kur Jūs vēlaties būt. Tas tikai attīstīs un stiprinās bērnu, aktivizēs viņa adaptīvos mehānismus, apmierinās informācijas badu. Tālākā nākotnē kalpos kā pamats sociālajai aktivitātei un uztveres spējām.

Iedomājieties sevi viņa vietā, pareizāk sakot, nolieciet. Ko Jūs jutīsiet, dienu no dienas guļot gultiņā, skatoties griestos un vērojot līdz nelabumam zināmās trulās mantiņas. Zinot, ka tepat līdzās virmo īstā dzīve, ko varētu papētīt ar visiem pieejamajiem līdzekļiem.

Gribētos vēlreiz vērst Jūsu uzmanību uz jautājumu par atbildību. Vēlaties Jūs to vai nē, baidāties vai nē, saprotiet vai nē, bet tas ir tikai Jūsu bērns un Jums būs jāatbild par visām sekām, kas izriet no audzināšanas un attieksmes pret bērnu. Ir liels kārdinājums pārlikt atbildību uz mediķiem, pedagogiem, psihologiem utt. Un ja nu tas viss ir savādāk un nav tā? Protams, vienkāršāk ir nomierināt sevi, sekojot pašiem pēdējiem sasniegumiem un metodikām. Tā ir bezatbildības otra puse, tikai ar inteliģentu seju. Nekas nevar aizvietot to, kā Jūs izjūtat mazuli, Jūsu mātes intuīciju, galu galā no Jūsu puses visdziļāko ieinteresētību – lai gala rezultātā viss būtu kārtībā un Jūs varētu mierīgi nodarboties ar Jūs interesējošām lietām, nevis veltīt savu dzīvi kārtējo problēmu risināšanai, kuras pati arī esat radījusi. Izlemiet pati katrā konkrētā gadījumā, kas ir pareizi, un kas nē. Lemiet ar sirdi un prasiet padomu savam bērnam.

11	Publicēts: четверг, 11 Июня 2009 Skatīts 10438

Ievietots ar S.-Pēterburgas dzemdību sagatavošanās centra «Свободное Рождение» laipnu atļauju.

© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas