Sākumlapa  |  Forums  |  Raksti  |  Blogi  |  Galerijas  |  Zīdīšanas konsultanti  |  Nodarbību saraksts
по-русски   latviski

FotoGalerija

FotoGalerija

Nodarbības un ekskursijas


ilifia


nabassaite.lv



FotoGalerija

FotoGalerija

Radošā darbnīca

Pērk un pārdod




Gaļina Prugova, zīdīšanas konsultante, Mātes un zīdīšanas atbalsta centra "Мамин Дом" vadošā speciāliste
No www.mamin-dom.ru

No krievu valodas tulkoja Vineta Rubene


Es nelietošu frāzi „atšķiršana no krūts”. Es pastāstīšu par patvaļīgu zīdīšanas izbeigšanos, kad bērns pieaugot aiziet no krūts un attālinās no mammas pats, tāpēc ka viņa vajadzības savlaicīgi tikušas apmierinātas. Tas ir garš ceļš, tas sastāv no noteiktiem bērna attīstības un uzvedības posmiem un sākas no dzimšanas brīža...

Bērnam ir iedzimti neatkarības veidošanās mehānismi, kas saistīti ar ģenētiski noteiktām cerībām un mātes pareizu uzvedību. Kādas mātes uzvedības formas un kādi notikumi veicina viengabalainas un pašpietiekamas būtnes attīstību?

Absolūtas atkarības stadija un pirmās pretenzijas uz neatkarību

Jaundzimušais ir pilnīgi atkarīgs no mātes, viņas darbībām un rīcības attiecībā pret bērnu. Bez māmiņas viņš nemierīgi guļ. Mierpilns miegs iespējams tikai uz mātes rokām vai blakus viņai, viņas biolaukā. Bērnam, kurš guļ uz mammas rokām un ik pa brīdim zīž krūti, nav nepieciešams pilnīgs klusums un nekustīgums. Tieši otrādi, viņš mierīgi guļ, kamēr mamma kopā ar viņu pārvietojas pa istabu, apsēžas parunāt pa telefonu vai iedzert tēju. Tas viss tiek darīts, aktīvi mainot pozas un dažādu sadzīves trokšņu pavadībā. Bet, ja mamma cenšas bērnu nolikt gultiņā un sākt ar kaut ko nodarboties, tad bērns pamostas pēc dažām minūtēm un prasās atpakaļ uz rokām, vai arī sāk gulēt ļoti ilgi, noguļot barošanu. Bieži mammas, liekot bērnu gulēt atsevišķā gultiņā un noliekot viņu uzreiz pēc barošanas, cenšas tādējādi nepieradināt bērnu pie rokām un cer izaudzināt patstāvīgu, neatkarīgu cilvēku. „Viņam jābūt savai vietai” – saka vecmāmiņas.

Mūsdienu perinatālās audzināšanas speciālisti iesaka ņemt bērnu rokās uzreiz, kad viņš prasa. Taču viedoklis, ka bērns jāņem rokās, tiklīdz viņš to prasa, ir būtībā nepareizs, tāpēc ka tādējādi sākotnēji tiek pieņemts, ka bērns atrodas atsevišķi no mātes. Īstenībā bērns sagaida pastāvīgu atrašanos mātes rokās un sagaida, ka māte noliks viņu pēc viņa pieprasījuma.

Tas ir, mēs nolaižam bērnu no rokām, tiklīdz viņš prasa, nevis ņemam bērnu rokās, tiklīdz viņš prasa. Tādējādi mēs apmierinām bērna pirmās pretenzijas uz neatkarību.

Parasti tas notiek 1,5 – 2 mēnešus pēc dzimšanas. Līdz šim laikam bērnam nepieciešama pastāvīga atrašanās uz pieaugušā rokām vai blakus pieaugušajam, sajūtot viņa klātbūtni un siltumu burtiskā nozīmē.

Nepieciešamība pēc absolūtas atkarības saglabājas līdz aktīvai rāpošanai un līdz pilnvērtīgas piebarošanas uzsākšanai. Līdz tam laikam, kamēr mazulis nespēj pārvietoties pats, viņam jāpārvietojas „uz pieaugušā”, un jāapgūst pasaule no cilvēka auguma augstuma – skatoties no augšas uz leju nevis no lejas uz augšu, kā tas notiek guļot gultiņā un vērojot virs bērna piekarinātās rotaļlietas. Kad apkārtējā pasaule ir daudzpusīga un interesanta, un māmiņa ir neatņemama šīs pasaules sastāvdaļa, tad nepieciešamību būt neatkarīgākam un patstāvīgi apgūt pasauli pieaug bez spiediena no ārpuses. Bērns periodiski prasās nolaist viņu no rokām, pavada kādu laiku viens, bet atrodoties netālu no mammas, bet pēc krūts zīšanas pirms dienas miega var mierīgi pagulēt bez mammas, bet pagaidām vēl mammas gultā.

Pilnīgas atkarības stadija un optimāla aprūpe

No rāpošanas uzsākšanas brīža bērns sagaida no vecākiem optimālu aprūpi. Tas ir svarīgs un nepieciešams priekšnoteikums, lai veidotos viengabalaina un pašpietiekama būtne.

Bērnam nav nepieciešama palīdzība, kamēr viņš to neprasa. Viņš ir spējīgs pats pārvietoties, bet māmiņas redzes lokā, tāpēc ka tas ir droši. Viņš var pats pačurāt un izpētīt to, ko ir radījis. Viņš izpēta krītošas karotes likumsakarības, un mamma tajā tikai pasīvi piedalās. Viņš var pats prasīt ēdienu no mammas šķīvja, sēžot viņai uz ceļiem pusdienu laikā, un mammai nav nepieciešams pierunāt viņu ēst – viņš prasīs ēdienu pats. Tas ir viņa personīgais lēmums. Pie tam saglabājas svarīgas mammas funkcijas – likšana pie krūts pirms aizmigšanas, mostoties, nomierināšanai un daļēji – dabīgo vajadzību nokārtošanai. Ja tas nenotiks, tad bērna miers cietīs un arvien pieaugoša trauksme kavēs dabīgos attīstības posmus un attālināšanos no mātes.

T.i., mēs, no vienas puses, dodam bērnam iespēju patstāvīgi attīstīties un izpētīt pasauli neatkarīgi no mammas un neiejaucamies šajā procesā, ja tas ir drošs. Bet, no otras puses, sekojam, lai bērna dzīvībai svarīgās vajadzības tiktu savlaicīgi apmierinātas, nojaušot viņa vajadzības iepriekš un radot pilnīgas drošības sajūtu. Mēs neizklaidējam bērnu, mēs nodarbojamies ar mājas darbiem, iesaistot bērnu tajos – sākumā kā vērotāju, bet vēlāk kā dalībnieku, līdz ar neatkarību veidojot arī darba tikumu.

Socializācija – svarīgs attālināšanās no mātes posms

Līdz 8-9 mēnešiem bērns veido individuālas attiecības ar māti pārī „māte-bērns”. Viņam nepieciešams aizmigt pie krūts, piebarojumam jāuzdzer mātes piens. Sākot no 9 mēnešiem un līdz 3 gadiem viņš mācās darboties grupā, lai 3 gadu vecumā pārietu uz šo grupu. Agrāk viņš nevar pāriet, jo nezina, pēc kādiem likumiem grupa dzīvo. Viņa uzdevums - vienkārši mācīties darboties grupā, ar pasīvu māmiņas līdzdalību vai pat bez viņas līdzdalības. Kopš seniem laikiem jauna, vesela sieviete nesēdēja mājās ar bērnu, kurš vecāks par 9 mēnešiem. Viņa gāja savās gaitās, bet ar mazuli palika vecmāmiņas vai citas ģimenes sievietes. Bērns ir iekārtots tā, ka viņš mācīsies dzīvot bez mammas, aizmigt dienā bez mammas un bez krūts, ēst pie galda bez mammas. Viņam notiek straujš socializācijas prasmju lēciens. Viņam jāizveido attiecības ar katru no ģimenes locekļiem un jātiek skaidrībā ar lomām! Viņam skaidri jāsaprot, kurš kādu pakāpi ieņem ģimenes hierarhijā un kā izturēties pret katru ģimenes locekli. Pie tam, ar mammu bērns uzvedas vienā veidā, ar vecmāmiņu – pavisam citādāk utt. Tas ir svarīgs un nepieciešams bērna attīstības priekšnosacījums.

Ja mamma sēž mājās ar bērnu, tad lielākoties pēc 1-1,2 gadiem bērns sāk ļoti aktīvi zīst krūti, atsakās ēst piebarojumu. Darbojas programma, pēc kuras bērns sagaida, ka mammai jāiet prom, tāpēc mazulis zīž priekšdienām, „kamēr dod”, jo mammai taču tūlīt jāiet prom. Šo situāciju var labot nevis atšķirot no krūts, bet ejot mammai uz darbu. Gada vecumā mammas nav mājās 5-6 stundas dienā. Pēc gada šis laiks palielinās, un ap pusotru gadu mamma iet prom uz pilnu darba dienu - 8-9 stundām, tādējādi dienā bērns krūti nedabū, aizmieg bez krūts un pavada laiku bez mammas.

Bērnam nav nepieciešamības pavadīt laiku kopā ar sava vecuma bērniem. Līdz 3 gadu vecumam bērns skatās uz citu bērnu tikai kā uz interesantu rotaļlietu, kas kustas. Viņi interesējas par citiem bērniem kā pētnieki (actiņu pabakstīt).

Smilšu kastē visa bērnu apmācība līdz 3 gadu vecumam aprobežojas ar to, ka „vai nu mēs apmainīsimies ar mašīnītēm, vai arī es tev sadošu pa galvu ar lāpstiņu”. Tā nav kontaktēšanās. Kontaktēšanās – tā ir attiecību veidošana. Viņi interesējas par vecākiem bērniem – no viņiem taču var kaut ko mācīties. Dabā viena vecuma bērnu grupas nevar pastāvēt.

No gada līdz trim pakāpeniski samazinās atsevišķas zīdīšanas ilgums. Ja gada vecumā bērnam vajag 15-20 minūtes, lai aizmigtu, tad divos gados – 5-10 minūtes, pēc tam bērns aizgriežas un aizmieg bez krūts.

Pārcelšanās uz atsevišķu gultu

Šis jautājums īpaši uztrauc sievietes, kuras guļ kopā ar saviem bērniem. Stāsti par bērniem, kuri guļ kopā ar vecākiem „līdz skolai”, biedē mammas un nomāc viņu instinktīvo vēlmi gulēt kopā ar bērnu un liek aizmirst ērtības, kas saistītas ar kopīgu gulēšanu un zīdīšanu miegā. Bērni, kuri guļ kopā ar vecākiem „līdz skolai”, nav veiksmīgi izgājuši atkarības stadiju un nav izveidojušies kā neatkarīgas personības, tāpēc kompensē attīstības trūkumu, guļot vecāku gultā. Tā ir novirze no normas, tāpat kā pārāk agra pāriešana uz atsevišķu gultu, kad bērns uzņemas atbildību par savu drošību vecumā, kad viņš uz to vēl nav spējīgs. Kā izskatās bērna pārcelšanās uz atsevišķu guļvietu?

Bērniem ir acīmredzama vajadzība gulēt kopā ar vecākiem pirmajos 3-4 dzīves gados. Tas ir nervu sistēmas un galvas smadzeņu veidošanās posms, šī posma īpatnība ir tāda, ka bērna smadzenes turpina attīstīties arī naktī, ja miegs ir komfortabls.

Cilvēkbērnam miegs ir komfortabls tikai blakus mātei. Šī nepieciešamība aiziet tikai tad, kad tā ir noslēgusies, tad mēs varam runāt par veiksmīgi izietu atkarības stadiju. Šo nepieciešamību var pārtraukt, tad tā noslēgsies vēlāk, uz partnera (vīra, sievas) rēķina, kuram cilvēks pieķersies kā drošības garantam, bet tās nebūs normālas partnerattiecības. Bērns līdz 3 gadiem naktī var redzēt murgus, īpaši tad, ja bijušas smagas dzemdības un sarežģīts pēcdzemdību periods. Tad atrašanās blakus mammai viņam ir glābiņš un dod drošības sajūtu. Ceturtajā gadā bērns pārstāj redzēt briesmīgus sapņus, pilnībā atšķir sapni no īstenības, un viņam parādās pirmā šķirtas gulēšanas pieredze. Viņš aiziet uz savu gultu. Bet tas nenotiek vienā dienā. Pirms šīs pārejas viņam jābūt vairāku mēnešu gulēšanas pieredzei dienā savā gultiņā. Tāpēc var organizēt dienas miegu atsevišķā gultā jau trešajā dzīves gadā. Pie tam, pārcelšanās atsevišķā gultā uz nakti ne vienmēr būs vienlaikus ar zīdīšanas pabeigšanu. Tas var notikt mazliet agrāk vai mazliet vēlāk. Piemēram, mana meita sāka gulēt atsevišķi 3,5 gadu vecumā, bet uz rīta pusi nāca pie manis pazīst krūti vēl pāris mēnešus...

Nakts zīdīšanas saglabājas līdz 2-3 gadiem, pēc tam bērns sāk gulēt visu nakti, nepamostoties.

Un tā, zīdīšanas pabeigšana notiek nesāpīgi mammai un bērnam, bez speciāliem pasākumiem, ja visi posmi ir veiksmīgi izieti. Pēdējās paliek divas pielikšanas pie krūts – aizmiegot uz nakti un mostoties no rīta. Parasti tas notiek pēc 2,5 – 3 gadu zīdīšanas, bet ne visiem pietiek pacietības nodzīvot līdz šai „saulainajai dienai”... Es apzināti nepieminu mainīgo piena sastāvu, tā veselīgumu otrajā un trešajā zīdīšanas gados – to, es ceru, neapšauba neviens.

Es runāju par nepieciešamību bērnam iziet atkarības stadiju, lai viņš pēc tam kļūtu neatkarīgs. Šī atkarība pilnībā ir saistīta ar zīdīšanas ilgumu, kopīgu gulēšanu un bērna ģenētiski noteikto vajadzību apmierināšanu.

Tādējādi, sasniedzot 4 gadu vecumu, bērns ir spējīgs atbildēt par sevi un apzināti pieņemt lēmumus.





19

Publicēts: воскресенье, 19 апреля 2009
Skatīts 10172



Publicēts šeit >>>


© Aizliegts izmantot materiālus bez administrācijas rakstiskas atļaujas



Рига, Латвия
Svētd., 20/08
nakts

skaidrs

/images/weather/n_0_10_0_0.jpg
14°..16°

Vējš D, 2-4 m/s
Atm. spiediens 761..763 mm
Svētd., 20/08
rīts

apmācies

/images/weather/d_3_10_0_0.jpg
15°..17°

Vējš D, 1-3 m/s
Atm. spiediens 762..764 mm
Svētd., 20/08
diena

apmācies

/images/weather/d_3_10_0_0.jpg
18°..20°

Vējš DA, 2-4 m/s
Atm. spiediens 762..764 mm
Svētd., 20/08
vakars

apmācies

/images/weather/n_3_10_0_0.jpg
16°..18°

Vējš DA, 2-4 m/s
Atm. spiediens 761..763 mm

Piedavāts Gismeteo.Ru

Tagad portalā 360 viesu un 3 lietotāju.
Ja Jums ir vispārīgi jautājumi, lietišķi piedāvājumi vai ieteikumi, uzrakstiet mums vēstuli
© KKM Klubs 2006 — 2015